Eņģeļa sirds

11. Nodaļa

"Es tikai vēlos tev palīdzē- "

"Vēlies? Vai arī tevi piespieda?"

***

Eiva

Evanam es neteicu ne vārda par manu vakardienas sarunu ar Luciferu.

Manuprāt, par to man labāk klusēt līdz pat kapam, citādi Evans vienreiz atņems man hronometru. Iespējams Evanam ir taisnība - ar Luciferu labāk vispār nerunāt. Bet es saprotu, kad ar mani mēģina manipulēt. Un Lucifers to nedara.

Skolā satiekos ar Evanu pie viņa skapīša, kā parasti. Tomēr šoreiz kaut kas ir mainījies. Starp mums ir jūtama spriedze, kā statiska elektrība, uzlādējot gaisu ap mums. Tas ir jūtams, kad divi cilvēki glabā vienu un to pašu noslēpumu no apkārtējās pasaules. Tas norobežo mūs no sabiedrības un uzticēties mēs varam tikai viens otram.

–Vairākos avotos daudzreiz tika pieminēta Sātana piesaistīšana kādam konkrētam priekšmetam, – Evans pusbalsī saka, kamēr mēs dodamies uz matemātiku.

–Hronometram?

–Nav teikts. Bet runa noteikti bija par vienu un to pašu priekšmetu.

–Tātad savstarpēji nesaistīti avoti runā par vienu un to pašu? – es vaicāju, un Evans pamāj. Tas izklausās loģiski. –Kas par avotiem?

–Baznīcas un klosteri Vācijā, Francijā, Norvēģijā... Pat Vatikāns.

–Ak kungs... – es nomurminu, bet vairāk neko pateikt nespēju, jo jau esam atnākuši uz klasi.

Es pat nemanu, kā paiet stunda, man nav ne jausmas, par ko tur ir runa. Vienīgais, kas grozās manā galvā, ir domas par Luciferu un hronometru. Man vēl tik daudz nav skaidrs. Evans gan šķiet diezgan daudz informācijas ir atradis par priekšmetu, kuram nevajadzētu eksistēt. Nezināju, ka viņš tik labi draudzējas ar datoriem.

Kad stunda ir beigusies, ar Evanu esam ceļā uz nākamo, kad pūlis izšķir mūs, un man nākas pieplakt sienai, lai mani nesamīca. Es cenšos lēnām kustēties uz priekšu, kad pēkšņi kāds sagrābj manu roku un esmu ievilkta tumšā, pēc tīrīšanas līdzekļiem smaržojošā telpā. Apkopējas kambarītis.

Iedegas gaisma, un savā priekšā ieraugu Džeimsu.

–Ko tu ellē dari? – es sašutusi vaicāju. Vēl neviens nav iedrošinājies mani iespundēt visu Amerikas skolu foršākajā vietā. Visi zina, kādi brīnumi notiek apkopēju telpās. Zālīte, extasy un vēl daudz kas cits.

–Es tikai vēlējos parunāt, – Džeimss taisnojas, drošības labad pasperdams soli atpakaļ.

–Mūsu galdiņš ēdnīcā vienmēr ir pustukšs.

–Es zinu. Es gribēju parunāt zem četrām acīm.

–Klau, tas, kas tad notika... – es saspiežu virsdeguni. Kungs, kur es esmu iepinusies? –Tā bija kļūda. Aizmirsti to.

–Nevaru. Es vienkārši nevaru. Tu man pārāk daudz nozīmē.

–Es arī nevaru, Džeims! – es iesaucos, pamezdama rokas gaisā. –Es tā vienkārši nespēju ņemt un aizmirst visu, kas starp mums ir bijis un tad sākt no baltas lapas. Es tā nedaru! Pašlaik man jau tāpat pietiek problēmu, par ko uztraukties, un tu neesi viena no tām.

–Bet man likās-

–Man arī likās. Bet nu jau vairs ne.

Godīgi runājot, man ir sāpīgi teikt šos vārdus. Kāda neliela daļa manis, kura vēl joprojām naivi tic Džeimsa vārdiem, spiež uz manas sirdsapziņas. Tomēr tagad es nevaru uz saviem pleciem uzvelt vēl vienu slogu. Ar Luciferu jau ir gana. Pašlaik man ir ar to jātiek galā, jānoskaidro viss, ko vien var noskaidrot par viņu un hronometru. Džeimss pagaidīs.

–Man vajag laiku, – es beidzot nosaku un paspraucos garām Džeimsam. Izeju no apkopējas kambarīša un dodos pa taisno uz ēdnīcu.

Evanam es nestāstu par šo atgadījumu, vienīgi nolamāju mūžīgo skolēnu straumi gaiteņos.

–Uz kurieni dosies pēc stundām? – es vaicāju Evanam, iemezdama mutē zemeni.

–Uz mājām, vajag ātri kaut kādu pieklājīgu skaņdarbu iemācīties.

–Kāpēc tā?

–Kvīnsas orķestris tomēr nolēma dot man iespēju, bet ar norunu, ka šodien nospēlēšu kaut ko sarežģītāku par Viva la vida, – Evans iesmejas un nočiepj no manis picas šķēli. –Tu taču to neēdīsi, vai ne?

–Ņem uz veselību, – es pārgriežu acis. Šķiet, ka puiši vienmēr apēd visu, kas pagadās pa rokai.

Pēc stundām dodamies katrs uz savu pusi. Iekāpju autobusā un ieslēdzu mūziku austiņās, klausīdamās Cukurplūmju fejas deju un galvā atkārtodama soļus.

Drīz vien esmu mājās un, nometusi somu pie gultas, izņemu hronometru no atvilktnes. Es izvilkšu no Lucifera patiesību par Evanu, pat ja man tas būs jādara ar nokaitētām knaiblēm.

–Sen neesi redzēta, dārgumiņ! – Lucifers izpleš rokas uz abām pusēm kā grāfs Drakula, kurš aicina ceļinieku savā pilī. –Kā tev klājas?

–Izskatās, ka esi izlīdis no savas nostaļģiskās fāzes, – es nopūšos. –Parunāsim par Evanu.

–Kāpēc uzreiz par Evanu? Ko tu pie viņa piesējies?

–Kā lai te nepiesienas! – es sašutusi iesaucos. –Tu teici, ka viņš mirs! Nezinu, kā domā tu, bet, manuprāt, te ir, par ko uztraukties!

–Ak, nu beidz, – Lucifers pārgriež acis. –Es pajokoju.

Viss, ko vēlējos viņam izteikt sasalst man turpat uz lūpām. Pajokoja? Tādā veidā viņš cauri netiks.

–Pastāsti man patiesību, – es norūcu, juzdama dusmas kūpam manī. Ar katru sekundi Lucifers mani sāk tracināt aizvien vairāk un vairāk.

–Te nav ko teikt, – vīrietis parausta plecus. –Es tikai vēlējos, lai tev būtu iemesls mani atkal izsaukt. Tur, lejā esmu pavadījis viens tik ilgi, ka sajuka dienu skaits.

–Mani tas neinteresē. Visa pasaule saka, ka tu esi vainīgs.

–Visa pasaule stāsta to, ko Dievs grib, lai viņi runā, – Lucifers drūmi nosaka, raudzīdamies grīdā. –Es esmu eņģelis. Manī vēl ir šķīstā eņģeļa dvēsele.

–Tad kāpēc visi tevi uzskata par ļaunu? – es mīņājos no vienas kājas uz otru. Šī saruna ir pagriezusies pavisam citā gultnē, bet es vēlos dzirdēt vairāk.

–Es tikai vēlējos būt mīlēts. Kā agrāk. Tāpēc iebildu Dievam, kad viņš radīja cilvēkus un par to mani izmeta no Debesīm. Puņķains stāsts, vai ne? – Lucifers rūgti iesmejas un šoreiz paceļ galvu, bet viņa acīs es redzu tikai dziļas sāpes un mokas.

–Lūdzu, apsoli, ka nebūsi tāda kā viņš, – Lucifers saka klusā balsī. –Apsoli, ka neaizmirsīsi mani.

Man viņa ir tik žēl. Sagrozīta patiesība bija gadsimtiem ilgi nodota no paaudzes paaudzē, un neviens pat neiedomājās, ka īstenībā varētu būt savādāk. Bet te nu es esmu – lieciniece tam, ka ne viss, kas rakstīts Bībelē ir patiess.

–Apsolu, – es nočukstu, kad Lucifers izzūd.

Satveru hronometru ciešāk un jūtu asaras sariešamies acīs. Es īsti nezinu, kāpēc raudu. Varbūt par tikko dzirdēto, varbūt par Džeimsu. Varbūt par to, ka esmu vien nožēlojams cilvēks, kas nespēs neko daudz.

Lūk, kāpēc Heidena paslēpa hronometru. Viņa zināja, ka kaut ko tādu izmest ārā vienkārši nedrīkst. Pēc visa, ko viņš ir pārdzīvojis, Lucifers to nebija pelnījis.