Eņģeļa sirds

14. Nodaļa

"Un ko ar kaimiņiem? Viņi taču visu redzēja."

"Izdzēs viņu atmiņas."

***

Evans

Nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Vēl joprojām man šķiet, ka tas ir tikai slikts sapnis, no kura pamodīšos, un viss būs kā agrāk. Tomēr, nē. Es nepamostos.

Mamma saraudātām acīm sēž pie manas gultas slimnīcā un tur manu roku. Viņa neteica ne vārda kopš tā brīža, kad ārsts izgāja no telpas. Viņa izskatās salauzta. Nedzīva.

Kaut tas būtu tikai sapnis.

Gaitenī es izdzirdu skaļas balsis. Izklausās it kā tur norisinātos pamatīgs strīds. Pēkšņi durvis atsprāgst vaļā un telpā iebrāžas Lukass.

-Bro! - viņš iesaucas, pieskriedams man klāt. -Kas ellē notiek?

-Ko? - es vāri vaicāju, nespēdams saprast, kā Lukass te nokļuvis.

Tajā brīdī ar niknu sejas izteiksmi palātā ienāk medmāsa.

-Ko jūs atļaujaties, jaunais cilvēk? - viņa pikti prasa Lukasam un satver viņu aiz piedurknes, lai vilktu ārā.

-Nost no manis! Viņš ir mans draugs! - Lukass skaļi nosaka, cenzdamies izraut roku no viņas dzelžainā tvēriena.

-Lai viņš paliek! - mana mamma iejaucas. Medmāsa tikai paglūn uz viņas pusi, tomēr palaiž Lukasu vaļā.

Kad viņa ir prom, Lukass apsēžas uz krēsla pie manas gultas.

-Kas notika, bro? Tu briesmīgi izskaties.

Mamma iziet no telpas, atstādama mūs vienus.

-Es arī jūtos briesmīgi, - klusi saku un nopūšos. -Kā tu vispār mani atradi?

Puisis parausta plecus.

-Nācās uzlauzt pāris slimnīcu datu bāzes, nekas dižs. Kāpēc esi te? Kas notika?

Es nopūšos un uz mirkli aizveru acis. Man šķiet, ja es pateikšu to skaļi, tad zudīs pēdējā cerība, ka tā nav taisnība. Diemžēl pasaule tādā veidā nestrādā. Kas ir, tas ir.

-Smadzeņu vēzis. Neoperējams. Man- - balss aizlūst, un es noriju asaru kamolu, kas sakāpis kaklā. -Man palikuši seši mēneši.

Telpa iegrimst klusumā. Ārpusē skan vāri satiksmes trokšņi, gaitenī sarunājas ārsti, tomēr viss izklausās tā it kā es būtu zem ūdens.

Lukass atspiež elkoņus pret ceļgaliem un paslēpj seju plaukstās. Pat neredzot, es zinu, ka viņš raud. Lukass nekad iepriekš nebija raudājis.

-Viss labi, - es pārtraucu klusumu. -Man vēl ir laiks, vajag to izmantot lietderīgi. Es gribu tikt ar Luciferu galā.

Lukass paceļ galvu, viņa acis ir apsārtušas.

-Labi? Tavuprāt, viss ir labi?! - Lukass paceļ balsi, taču tājā ir dzirdamas sāpes. -Bazdalu krāģis, Ev! Tu mirsti! Un es neko nevaru darīt!

-Nav tasinība, - es mierīgi saku. -Tu vari man palīdzēt iznīcināt hronometru.

Lukass pamāj ar galvu, nedaudz nomierinādamies. Viņš ar plaukstām noslauka acis un atgāžas krēslā.

-Tas šifrētais teksts, kuru tu dabūji... Tā nav pilnā versija. Jābūt vēl vienai lappusei, - Lukass nosaka.

-Varbūt mums pietiks tikai ar vienu?

-Tad jau redzēs.

-Mani drīz izrakstīs, tad mēs kopā pamēģināsim to atšifrēt, - es piedāvāju un pasmaidu. Kāda jēga slīgt depresijā, ja var izglābt draudzeni?