Eņģeļa sirds

17. Nodaļa

"Viss nokārtosies, Eiva."

"Nekas nenokārtosies! Mēs visi nomirsim!"

***

Evans

Es vēlreiz aplūkoju hronometra fotogrāfiju, palielinādams to, cik vien iespējams. Lukass solīja uzlabot kvalitāti, bet pagaidām viņš jau padsmit minūtes runā pa telefonu ar ķīniešu restorānu, jo mēģina sarunāt ēdiena piegādi uz rītdienu, ar ko, lieki teikt, restorāni nenodarbojas.

Tikt Eivas mājā bija viegli. Lukass atveda man savu vējjaku un zābakus, mājas atslēgu atradu tur, kur parasti - zem akmens pie kāpnēm. Hronometru Eiva īpaši necentās slēpt, tas gulēja galda atvilktnē. Es zināju, ka nozagt to būtu riskanti, tādēļ vienkārši nofotografēju hronometru no visām pusēm. Atlika vien nolikt to atpakaļ un atslēgu pabāzt zem akmens.

Kad atgriezos atpakaļ slimnīcā, Eiva piezvanīja un man dūša saskrēja papēžos. Par laimi man izdevās viņu pārliecināt, ka vēl joprojām atrodos slimnīcā, tādēļ droši varu uzskatīt, ka vairs neesmu aizdomās turamais.

Tiesa, mani jau veselu dienu grauž sirdsapziņa, bet es mēģinu sev iestāstīt, ka darīju to Eivas pašas labā. Lucifers ir ļauns, lai vai ko Eiva teiktu, lai vai ko viņš viņai teiktu. Pat ja visu ābramisko reliģiju svētie raksti melotu par to, ka Sātans ir slikts, tik un tā kaut vai kripata patiesības būtu uzpeldējusi kaut kur. Cilvēki nemāk ilgstoši vēstīt melus, jo paši sapinas tajos. Tātad – Eivu apmānīja, un tagad viņa katru dienu sarunājas ar meli, akli viņam ticēdama. Viņa man vēl pateiksies, kad iznīcināšu hronometru.

Kaut gan diezgan daudzos avotos ir pieminēta Sātana piesaistīšana priekšmetam, tajos nav ne vārda par hronometru. Godīgi sakot, tas pat mani neizbrīna. Lai vai kurš izgatavoja hronometru, viņš noteikti pielietoja daudz pūļu, lai ziņas par viņa darbu neizplatītos. Hronometrs nepareizajās rokās varētu nodarīt daudz ļaunuma.

–Maitas! – Lukass nolamājas un nosviež telefonu uz manas slimnīcas gultas. –Viņi nometa klausuli!

–Tikai nesaki, ka biji gaidījis citu reakciju, – es nosaku un turpinu pētīt hronometru.

–Gaidīju gan, jo piedāvāju viņiem samaksāt dubultā! Zaļknābji, neko nejēdz no biznesa.

Lukass izrauj datoru man no rokām un apsēžas uz krēsla.

–Tūlīt notiks maģija, – viņš nokrakšķina pirkstu kauliņus. –Pārvērtīsim šo SD attēlu par HD mākslas darbu.

–Mazāk runā, vairāk dari.

–Gatavs!

Es tikko paspēju pabeigt teikumu, kad Lukass atdod man datoru.

–Te kaut kas ir... – es piemiedzu acis un palielinu attēlu vēl vairāk. –Redzi šo te?

Es ar kursoru notādu uz kādu vietu uz sekunžu bultiņas.

–Kaut kādi robi.

–Nē, bro, – Lukass atkal paņem no manis datoru. –Tas ir gravējums. Tūlīt paskatīšos, ko var darīt lietas labā.

Paiet gandrīz piecas minūtes, kad Lukass nosvilpjas un pagriež datoru pret mani.

–Lūdzu, pasaki, ka redzi to pašu, ko es, – viņš nosaka ar lepnuma noti balsī.

–Fon der Greics? – es paceļu uzaci. –To ķinķēziņu pirms "fon" es nesaprotu.

–Em. M. Mihails fon der Greics.

–Tu zini, kas viņš ir?

–O, jā, bro, es esmu viņa fans. Deviņpadsmitā gadsimta lieliskākais izgudrotājs, turklāt, – Lukass iepauzē un paceļ pirkstu, – priesteris.

–Tātad viņš izveidoja hronometru?

–Vienu no pirmajiem. Viņa pēdās sekoja Nikolā Metjū Russē, Džons Harisons un visi pārējie.

Pēkšņi es gandrīz vai dzirdu, kā viss saslēdzas kopā.

–Tā dienasgrāmata, ko mēs atradām Vatikāna datu bāzē, – es saku. –To ir rakstījis Greics. Viņš piesaistīja hronometru Sātanam, tā kā bija priesteris un visu detalizēti aprakstīja.

–Izklausās loģiski, bet tas neko nedod, – Lukass nošūpo galvu. –Dienasgrāmata ir šifrēta. Nav jau tā, ka mēs varam aiziet pie Greica un viņam prasīt, lai atšifrē.

–Labi, labi, okei, bet mēs varam dabūt pilnu dienasgrāmatas versiju. Mēs taču zinām, kas ir autors.

Lukass novaidas un paslēpj seju plaukstās.

–Vecīt, mēs tos dienasgrāmatas fragmentus izzagām no Vatikāna. Vai tev tiešām šķiet, ka atradīsi veselu sējumu Centrālajā bibliotēkā?

Es vēlreiz apskatu dienasgrāmatas fotogrāfijas. Acīs ielec šifrētais vārds X25J. Atmiņā ataust tas, ka tieši pirms tam, kad zaudēju samaņu, es pētīju šo pašu vārdu. Pakausī kņud it kā es zinātu šī vārda atšifrējumu, taču es nevaru atcerēties.

–Kas tev ir? – Lukass vaicā, vērdamies manī ar sarauktām uzacīm. –Tu kaut kāds dīvains izskaties.

–X25J, – es to pasaku tā it kā tam vajadzētu visu izskaidrot. –Bļāviens, es zinu, ko tas nozīmē, bet nevaru atcerēties! Es biju to vārdu atšifrējis!

–Bro, tu nopietni?! Aiziet, kustini smadzenes! Tās mums tagad vajadzīgas vairāk nekā jebkad.

–Man ir smadzeņu vēzis, velns parāvis! – es atcērtu. –Viens no simptomiem ir atmiņas pasliktināšanās, tā ka beidz braukt virs-

Un te vārds ataust atmiņā kā sen neredzēta gaisma pēc ilgiem tumsas gadiem. Man aizraujas elpa, un sirds sāk pukstēt tik strauji, ka sajūtu pulsāciju ausīs.

Atveru jaunu dokumentu un pierakstu pirmo atšifrēto vārdu. Pēkšņi saprotu, kā šifrs ticis izveidots un iesmejos, jo tas īstenībā ir bērnišķīgi viegli.

–Kas tur ir? – Lukass pieliecas tuvāk. –Kas tas ir par vārdu?

–Deus.