Eņģeļa sirds

6. Nodaļa

"Mums vajadzētu apglabāt viņus."

"Ko mēs varam apglabāt? Nekas nav palicis pāri. Tikai pelni."

***

Evans

Eiva atver durvis pēc otrā zvana.

-Čau, Ev! - viņa paver durvis plašāk, un es ieeju iekšā.

Eiva ir jauks cilvēks. Viņa ir labsirdīga, pozitīva, taču reizēm arī nedaudz naiva. Vienreiz es joka pēc pateicu, ka Teen Wolf aktieris Dilans O'Braiens atbrauks uz mūsu skolu, jo kādreiz tur ir mācījies. Rezultātā Eiva uztaisīja plakātu ar uzrakstu You obviously love O'Brien. Jāteic, plakātu redzēja vien puse skolas. Man šķiet viņa vēl joprojām piktojas uz manis par to.

Es priekšnamā pakaru savu mēteli un pa taisno dodos uz virtuvi. Kā jau parasti tur uz letes ir visādi saldumi un augļi. Paķeru mafinu un nokožu lielu gabalu.

-Ai au esi rhunāusi ar tā sauto Sātanu? - es vaicāju, ar pilnu muti ēdiena.

-Apēd un tad runāsim.

-Vai tēju gribi? - Eiva vaicā, kamēr es stūķēju mutē atlikušo mafina gabalu.

-Mhm.

Eiva izņem divas krūzes no sienas skapīša un uzliek vārīties ūdeni.

-Kā tev ar vijoli? Esi jau iestājies kādā orķestrī? - viņa jautā, berot krūzēs cukuru.

-Vēl nē. Šodien noklausīšanās Kvīnsas orķestrī. Cerams mani pieņems.

Es paņemu vēl vienu mafinu, un tajā brīdī Eiva noliek uz galda krūzes ar tēju.

-Tevi pieņems, neuztraucies. Tu esi talantīgs.

-Nu tad jau redzēs. Starp citu, kas notiek ar Luciferu?

-Es parunāju ar viņu, - Eiva nopūšas, - tas bija briesmīgi. Toties man izdevās visu nofilmēt.

-Nopietni?! - es aizrijos un sāku klepot.

-Es tev visu parādīšu, ejam augšā!

Es paņemu savu krūzi, vēl vienu mafinu un sekoju Eivai uz viņas istabu.

Apsēžamies viņas gultā, nolikuši krūzes uz galda.

Mans skatiens pārslīd viņas istabai. Eivai te ir tik daudz mantu. Sniega bumbas uz grāmatplaukta, sveces, puķupods stūrī, vairāki sapņu ķērāji izmētāti pa visu istabu, stikla figūriņas uz naktsgaldiņa. Eivai patīk tādi sīkumi, viņa ir kolekcioniere. Es savukārt esmu aizkrāmējis savu istabu ar nošu lapām, salauztiem vijoļu lociņiem un drēbēm. Mēs esam tik atšķirīgi un tai pat laikā labākie draugi jau četrpadsmit gadus.

-Tātad, es paslēpu kameru plauktā, - Eiva saka kamēr slēdz iekšā datoru. -Nu paskatīsimies, kas no tā sanāca.

Es piebīdos Eivai tuvāk, un viņa noliek laptopu uz gultas mums priekšā.

Eiva nospiež Play.

Kvalitāte ir vienkārši briesmīga, tur ir traucējumi, visādi sprakšķi un melni punkti. Nepaiet pat desmit sekundes, kad es jau saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi. Es nopauzēju video un, pagriezies pret Eivu, jautājoši paceļu uzacis.

-Es- es nesaprotu, - Eiva izstosta. -Viss taču bija labi.

Viņa paķer video kameru no galda un apskata lēcas un korpusu.

-Vaina nav tajā, - es saku un paņemu datoru klēpī. -Kaut kas nav kārtībā ar atmiņas karti. Vajag diagnostiku.

-Vai ir traki? - Eiva vaicā, un es lēni pamāju.

-Neiebilsti, ja es iedošu video Lukasam, lai viņš patīra? Viņš datoros vairāk sajēdz nekā es.

-Labi, tikai nesaki, ka tas ir īsts.

-Protams, ka neteikšu.

Es ieslēdzu video vēlreiz un patinu to nedaudz uz priekšu. Praktiski nekādu uzlabojumu. Es nopūšos un nospiežu pauzi. Taču tad manas acis ieplešas pārsteigumā. Es ciešāk ieskatos apturētajā kadrā.

Nevar būt.

-Vai tagad tu man tici? - dzirdu Eivu klusi jautājam.

Video ir daudz maz skaidri redzama Eivas seja, un viņai pretī kāds atrodas. Tas ir vīrietis, bet viņš stāv ar muguru pret kameru. Es skaidri zinu, ka tas nav Eivas tēvs, jo viņš ir tukls un maza auguma. Toties tas vīrietis ir slaids, garš un platiem pleciem. Visdīvainākais gan ir tas, ka ap vīrieti atrodas uguns. Īsta uguns Eivas istabā.

Es uzmetu skatienu paklājam, taču deguma pēdu nav.

Tas nav iespējams.

Būs jānoskaidro, vai tas nav feiks. Ja nu Eiva video ielādēja no kaut kādas šaubīgas mājaslapas?

Man ir jānoskaidro patiesība. Es ticu Eivai, bet tik un tā to aptvert ir grūti. Pārdabiskajam šajā pasaulē nav jānotiek.

Uzrakstu īsziņu Lukasam, pabrīdinot, ka atnākšu. Cerams, izdosies noskaidrot kaut ko, kas spētu palīdzēt atrisināt situāciju.

Degošs paklājs un vīrietis istabā neko labu nevēsta.