Eņģeļa sirds

15. Nodaļa

"Vai tev ir kāda nojausma, kur viņš varētu būt?"

"Nē."

"Bet mums-"

"Es teicu - nē. Viņš pats mūs atradīs."

***

Eiva

Es ienīstu Evanu. Un man viņa ir žēl. Cik paradoksāli, vai ne?

Nespēju noticēt, ka viņš tiešām grib iznīcināt hronometru. Viņš pat nepazīst Luciferu! Kā Evans var apgalvot, ka viņš ir ļauns?

Tikusi mājās, izstāstu vecākiem par Evana diagnozi. Viņi ir šokēti, mamma spēj izdvest vien klusu "Ak Dievs". Jau nākamajā mirklī viņa nolēmj aizbraukt uz slimnīcu gan pie Evana, gan arī atbalstīt Odriju. Pēc desmit minūtēm abi vecāki ir prom.

Es ilgi neminstinos un uzreiz izsaucu Luciferu. Es ceru, ka varēšu ar viņu parunāt vismaz divreiz. Jau kuru reizi nolādu hronometru par to, ka Luciferu satikt tas man ļauj tikai pēc stundas.

-Sen neesi redzēta, dārgumiņ. Kā klājas?

-Pat īsti nezinu, - es nošūpoju galvu. Es smagi nopūšos un apsēžos uz krēsla pretī Luciferam. -Evanam ir vēzis.

Kādu brīdi viņš nesaka neko. Es nespēju nolasīt viņa sejas izteiksmi, es neredzu spilgtas emocijas viņa acīs. Uz sekundi man šķiet, ka Lucifers ir... apmulsis.

-Es- es pat nezinu, ko teikt, - viņš stostās, skatiens ir apjucis un skumjš. -Kā tu jūties?

-Sūdīgi, - es nomurminu. -Turklāt, Evans uzzināja, ka hronometru var iznīcināt un mēģināja mani pierunāt tam piekrist.

-Kā ellē viņš to uzzināja?! - Lucifers skaļi iesaucas, un viņa balsī es saklausu dusmas.

-Es nezinu, gan jau no interneta.

-No kā?

-Tas ir... - es vicinu rokas, meklēdama atbilstošus vārdus, lai aprakstītu kaut ko, kam nevar pieskarties. -Tā ir kā milzu grāmata, kurā ir visas pasaules informācija. Un tā nav taustāma.

-Tātad to nevar iznīcināt?

-Teorētiski var... - es paraustu plecus. -Tikai tas aizņems ļoti daudz laika un resursu.

-Man nav kur steigties, - Lucifers izgrūž starp zobiem.

-Uguns apli tu tāpat nevari pamest, tā ka nav jēgas tagad uztraukties par to internetu.

-Tev taisnība, - Lucifers pamāj. -Paslēp hronometru krūšturī.

Manas acis ieplešas pārsteigumā. Tādu pavērsienu es nebiju gaidījusi.

-Kāpēc tieši tur?

-Jo Evans tur nelīdīs, - vīrietis pasmīn.

-Ej tu, - es iesmejos, nošūpodama galvu. Acīmredzot, vislabākie joki sanāk tiem, kuri dzīvojuši miljoniem gadu.

-Neuztraucies, es parūpēšos, lai Evans neatrod hronometru, un- - es ieplešu acis. Vai man neliekas...?

-Uguns pagājušo reizi taču bija tev līdz viduklim, nē? - es vaicāju, uzmanīgi pētīdama uguni ap Luciferu. Tā tagad viņam sniedzas tikai līdz gurniem.

Lucifers paskatās lejup un paceļ uzacis.

-Tas gan ir interesanti, - viņš noteic, un šoreiz tas nav sarkasms. Drīzāk neviltots izbrīns.

-Kas tieši?

-Es tev, protams, neta-

Lucifers nozūd, un hronometrs beidz tikšķēt.

-Nolāpīts! - es iesaucos un dusmās aizmetu ierīci uz otru istabas galu. Tas vienmēr atslēdzas nepareizā laikā un vietā.

Nekas, man vēl ir viena stunda. Es visu izdibināšu.

***

Lucifers stāv uguns apļa vidū, rokas sakrustojis uz krūtīm un spītīgi vērdamies manī.

Tieši pēc stundas es atkal biju viņu izsaukusi un sāku iztaujāt par uguni. Lucifers tikai noteica, ka neko par to nezina, taču es pat negrasījos viņam noticēt. Bija skaidri redzams, ka viņš zina, kas tur ir par lietu.

Tā nu tagad mēs abi klusēdami stāvam viens otram pretī.

-Tu taču saproti, ka palikušas kādas piecpadsmit sekundes, vai ne? - Lucifers beidzot saka pēc ieskatīšanās rokas pulkstenī.

-Jā. Šī ir tava pēdējā iespēja atbildēt uz manu jautājumu.

-Ja uguns nodzisīs pavisam, tad mēs parunāsim.

Kad viņš nozūd, man rodas vēl vairāk jautājumu nekā bija sākumā. Vai tiešām uguns var nodzist? Kas tad notiks? Vai Lucifers varēs iziet ārā no apļa?

Manas domas pārtrauc telefona zvans. Zvana mamma, lai paziņotu, ka uzkavēsies slimnīcā uz vēl pāris stundām. Tagad ir seši vakarā, tāpēc nospriežu, ka mājās abi vecāki būs vēlu. Cik ērti liktenis ir izkārtojies.

Es uz ātru roku izpildu mājasdarbus, uzrakstu eseju literatūrā un noskatos vienu Supernatural ceturtās sezonas sēriju. Mēs abi ar Evanu esam apsēsti ar to seriālu.

Es aizgaiņāju domas par Evanu prom un pāris minūtes vienkārši blenžu pulkstenī, vērodama sekunžu rādītāju lēni tikšķam uz priekšu. Beidzot stunda ir pagājusi, un es neminstinoties uzspiežu uz pogas.

-Dārgumiņ, tu taču saproti, es nevaru tev pateikt visu tāpat kā tu nevari pateikt visu man. Elementāri, - Lucifers izpleš rokas uz sāniem, bet nesmaida. Viņš izskatās pēc cilvēka, kurš ieslēgts važās un nespēj pateikt lieku vārdu.

-Labi, - es pamāju. - Nevari, nesaki. Parunāsim par kaut ko citu.

-Labprāt.

-Kā tu nokļuvi hronometrā?

Brīdi Lucifers skatās man garām, iegrimis domās. Tad viņš nopūšas un ierunājas:

-Reiz Vācijā bija kāds priesteris. Viņš uzskatīja, ka, tiekot vaļā no Sātana, tiks vaļā no dēmoniem. Tā nu viņš sāka eksperimentēt. Tu nevari iedomāties, cik daudz palīgu viņam bija, - Lucifers īsi iesmejas, taču smieklos nekā jautra nav. - Beigu beigās viņš izveidoja rituālu, kas ieslodzīja mani hronometrā.

-Bet skaidra lieta, dēmoniem tas nelika pazust, - es nosaku.

-Tas priesteri sakacināja, bet neko izdarīt viņš nespēja. Protams, viņam bija rituāls, kas atbrīvotu mani, bet tādam fanātiķim pat prātā neienāca to izmantot.

-Un cik ilgi tu jau tur sēdi?

-Ja pateiksi, kāds šodien datums, varēšu atbildēt, - Lucifers man piemiedz ar aci.

-Divdesmit piektais oktobris, divi tūkstoši deviņpadsmitais gads.

Lucifers tēloti loka pirkstus it kā skaitīdams, taču es redzu, ka rezultātu viņš jau sen ir izskaitļojis.

-Divi simti trīs.

Minūte beidzas, un līdz ar to pazūd gan liesmas, gan Lucifers.

Divi simti gadi četrās sienās... Mans vēders sagriežas čokurā no domas vien, kā tas būtu pavadīt vienā istabā divus gadsimtus.

Tādēļ Lucifers meloja par Evana nāvi, kaut gan nejauši izrādījās, ka viņam taisnība, jokoja un runāja ar mani, cik vien var. Viņš ir kā slīcējs, kas tver katru gaisa dvesmu, jo zina, ka pretējā gadījumā noslīks.

Es viņu nepametīšu. Tiesa, Lucifers nav perfekts, bet neviens no mums arī ne, katram ir savi trūkumi. Uz brīdi iejutoties Lucifera ādā, man ir skaidrs, ka vēl nedaudz un viņš iekristu neprāta bezdibenī. Savu vientulību viņš sedza ar alkoholu, bet tagad tā vairs nebūs. Es palīdzēšu viņam sajusties dzīvam.

Ak Dievs... Kaut gan nē. Ak Elle. Kur gan es esmu iepinusies?

Man tādas aizdomas, ka Dievs šoreiz nepalīdzēs.