Eņģeļa sirds

25.Nodaļa

"Mēs nedrīkstam te mūžīgi slēpties," viņš brīdina un uzliek roku man uz pleca.

"Bet mūžību mēs jau arī nedzīvosim."

***

Evans

Kad pirmdien beidzot tiku pie Lukasa ar rezerves atslēgu, dzīvoklis bija tukšs.

Nedēļas nogalē man nebija iespējas aiziet, jo pavadīju visu laiku ar mammu. Šodien paziņoju mammai, ka došos pie Lukasa uzreiz pēc tam, kad bijām apmeklējuši ārstu. No sākuma mamma negribēja mani laist, taču beigās piekrita.

Tagad es rokos cauri Lukasa drēbju skapim, atskārsdams, ka ir pazudusi lielākā daļa drēbju. Arī kofera, kas viņam parasti ir zem gultas, nav. Ieskatoties ledusskapī, uzzināju, ka viņa nav bijis mājās jau dažas dienas.

Es apsēžos uz krēsla virtuvē, kad galva sāk reibt. Pēdējā laikā man ir kļuvis sliktāk - reiboņi, slikta dūša, koordinācijas traucējumi.

Es aizveru acis un vairākas reizes dziļi ieelpoju un izelpoju. Reizēm tas palīdz.

Negaidot atskan durvju zvans. Mani plakstiņi atsprāgst vaļā, un sirds salecas no pēkšņā trokšņa. Brīdi es sēžu sastindzis, nespēdams izlemt - atvērt durvis vai nē. Lai vai kas aiz tām stāv, tas noteikti nav Lukass.

Klauvējiens atskan vēlreiz, šoreiz uzstājīgāk. Varbūt tas ir nama pārvaldnieks? Nebūs jau pirmā reize, kad viņš nāktu.

Sadūšojos un, ticis līdz priekšnamam, atrauju durvis vaļā.

Tur stāv Lukass. Vienīgi...

-Kas tev mugurā? - es sarauktām uzacīm nopētu viņa dārgo uzvalku. Tas ir tumši zils un der kā uzliets.

Lukass iepleš acis, un tikai tagad es pamanu, ka viņa mati ir īsi.

-Tu nogriezi matus? Kas vispār notiek?

-Kas tu esi un par ko tu runā? - Lukass jautā. Es jūtu savā galvā griežamies zobratus, taču tie atbildes nesniedz. Kaut kas te nav kārtībā. Varbūt Lukass vienkārši izjoko mani?

-Tu kaut kur ar galvu atsities? - es beidzot vaicāju.

-Ko tu dari Lukasa dzīvoklī?

-Par ko tu- ? Labi, nāc iekšā. Pieliksim tev ledu pie galvas.

Lukass seko man uz virtuvi.

Es nesaprotu, kas notiek. Manī cīnās pretrunīgas jūtas: dusmas uz Lukasu un ziņkāre. Kāpēc viņš aizbrauca? Kāpēc atgriezās? Un pats galvenais - kāpēc viņš izliekas, ka mani nepazīst?

Es izvelku ledu no saldētavas, ietinu to dvielī un dodu Lukasam.

-Es nezinu, ko esi salietojies, jo dzēris tu tiešām neesi.

Puisis pārgriež acis un noliek ledu uz galda.

-Es neesmu Lukass, - viņš bilst tādā tonī, kas liecina, ka tādi atgadījumi kā šie jau ir kādreiz notikuši.

Redzēdams, ka es turpinu viņā neizteiksmīgi blenzt, ne-Lukass iesmejas un izstiepj roku.

-Es esmu Lukasa dvīņubrālis - Ardels Greics.

Es nolemju apsēsties krēslā, nejūtos pietiekoši stiprs, lai stāvētu kājās vairāk nekā nepieciešams. Ardels tikmēr manī pētoši raugās.

-Ja tas ir kāds joks, apsveicu, tev tas izdevās teicami, - es nosaku.

Ardels iesmejas, un tajā brīdī es pamanu, ka viņa smaids tomēr atšķiras no Lukasa smaida.

-Ja vēlies, vari ierakstīt manu vārdu 'Google'.