28. 08. rozā

1 0 0
                                    

Es viņai teicu, ka manī ir maziņš vulkāniņš, kurš drīz eksplodēs. un tā ir.

Ja emocijas būtu taustāmas, tās plūstu upēm... Tik lielā sablīvējumā pat vārdi nenāk laukā. tie ir manī, tie veļās kopā ar krāsainām emocijām un tie saķep un iesprūst. iesprūst manī un ar visu emociju vezumu tur krājas.

aizvien straujāk un straujāk, aizvien vairāk un vairāk, biezāk un biezāk... es nesprāgstu.

puse šīs sajūtas manī bija, tad tā pazuda, palika tikpat daudz negatīvas sajūtas, bet tad tā atgriezās divtik. Un tā mutuļo manī. Kā jūs, cilvēki, to saucat? Pusaudžu... pēkšņas garastāvokļa maiņas?

tas nav tas, par ko gribēju tev rakstīt,
Bet tas ir tas, kas manī notiek. Šis vulkāniņš nes sevī divas dažādas asinis. nē, ne manējās. tas raujās uz pusēm, bet tas nevar, jo mans vulkāniņš ir jauns, mans vulkāniņš nezina kā.

Mans vulkāniņš neprot un negrib vēl izvirst.
manam vulkāniņam vajadzētu?
Manas asinis to satur kopā.

Bet paradokss ir tajā, ka citiem teiksim, ka tās ir tavējās.
               ja viņi jautās par mums.

Pasts noklīdis.Where stories live. Discover now