Man ir pārāk liela baile.
Gribēju uzrakstīt kādu komentāru, kaut kādu minimālu savstarpēju darbību, gandrīz saziņu.
Domāju, ka tas kāds estētikas vai noskaņas profils, kas liek vairāk sajūtas un skaistas bildītes acu baudai, bet tā biji tuvi reiz pazītā Tu. Ar skaistu sajūtas bildīti un baudu acij. Un dzēlienu sirdī.
Ja es spētu atlaist to, kas sen vairs nav mans, būtu vieglāk skriet uz priekšu. Vai kādreiz bija mans? Vai kādreiz Tevi pazinu tik ļoti? Tā biji cita Tu, vai Tu pati pazini sevi?
Interese par jauno Tevī, ilgas pēc pazaudētā Tevī un bailes par mainītām vērtību attieksmēm.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
