Zināt, kad ir jautri? Zināt, kad ir vienkārši briesmīgi jautri?
Kad tuvākais cilvēks, labākais draugs, ciešākā persona šai zemes virsū tiešā tekstā pasaka, ka mani pilnīgi nemaz nesaprot. Nulle? Jā, nulle.
Tad to uztvert, dzirdēt un uz to reaģēt ir tik . . . briesmīgi . . .
Mans emocionālais glābšanas instinkts ļoti nevēlējās ļaut vaļu bezcerībai, tā vietā es šo atzīšanos skatīju kā komplimentu.
"Zini, es sajutos reta"
"Tu esi ... īpaša"
"To parasti nesaka kā kaut ko pozitīvu"
Paskaties man acīs un pasaki, ka es to saku kā kaut ko pozitīvu.
Es mīlu šīs sarunas, mīlu to slēpto nopietnības pakāpi, mīlu cilvēku, ar kuru tās var notikt. Tomēr kaut kur dziļumā sāp doma – ja nu neviens šai pasaulē mani nesaprot.
أنت تقرأ
Pasts noklīdis.
عشوائيTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
