Pasaulē ir savādāk, tajā ir daudzas lietas, no tā, kas vienkārši dzīvo internetā ir diezgan viegli distancēties arī tad, kad no tā nevar izvairīties. Tāda domu izolētība vairs tik labi nedarbojas ar tiešām, kaut nepazīstamām sarakstēm. Tur šķietas esam kāds dzīvs cilvēks tajā galā, un tas šķietas ar mani runājam, bet tad...
Tad pienāk brīdis, kad gribas, lai saki man "Paula, aizver austiņas!" kā teici vakar kalnā starp savējiem.
Sapratu, ka visur nevari tā mani sargāt un, lai gan tie vārdi visai butaforiski, man patīk, kad tie tiek izteikti. Tās ir butaforiski liekās un domiski jaukās rūpes.
Kā dzīvoju tās dienas, kad Tu man neatgādini, ka nevajag krist pa logu, kad Tu man nepiekodini nedarīt kaut ko neapdomīgi stulbu, kā dzīvoju, kad Tu mani nepieskati? Kā dzīvoju, kad Tu nepieskati, ko es dzirdu, ko pasaule man uzkritina? Kā es savu dzīvi daru?
Tik ļoti patīk un domājas, ko Tu mans pieskatītājs.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
