I'd call this one a disorder. Two, actually.
1) Mēs vairs nemākam sarunāties vienā dzimtajā valodā. Arī ja teikums tiek līdz beigām, būs nākamais.
2) Es kaut kā šķiroju, kārtoju personas, kam es stāstu lietas, kam ne, kam es gribu stāstīt, kam cik daudz var atļaut zināt.
Un ar Tevi kaut kā ir sanācis tā, ka esmu izstāstījusi jau ļoti daudz. Nesaku, ka nožēlotu, ka par mani kaut ko vairāk zini, man tikai kremt sajūta, ka dažas lietas būtu runājamas ar citiem, nevis Tevi. Man jāiemācās sevi mazliet vairāk pieturēt. Un lai gan tā ir, ka runājot top skaidrāk pašai, es nekad nevaru divreiz visu to pašu izstāstīt. Varbūt jāsāk ar mērķauditoriju un vēlāk stāstu veidā var ļaut pārdzīvojumiem nonākt pie Tevis. Negribu iesprūdināt domu starp mums, ja tai jāaizsniedz kāds cits.
ВИ ЧИТАЄТЕ
Pasts noklīdis.
РізнеTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
