02.02. oranžs

3 0 0
                                    

   Es vakar atkal iebaudīju mazliet no tā, kādēļ tik ļoti Tevi toreiz iemīlēju. Es sapratu jo skaidrāk, ko no Tevis kā atblāzmu, skaņā līdzīgu, ieraudzīju viņā toreiz. Reiz pie tagadējās personīgās vēstures posma sākumiem.
   Kas ir tik dvēseliski elēģisks tajā abstrakcjiā, kuru sajūtu Tavā runā, kas ir tā pāri pasaulei skanošā nots, ko jaušu, kas mani tā spēcīgi sauc.
   Bez Tevis es pati sev nerunāju tik daiļa ritma un tīklu teikumos. Bez Tevis es sev sāku šķist normāli garlaicīga. Tu laikam manas domas garšas stimuls. Zinu, runa ir no tām pasaules parādībām, kuras var un reizēm tik ļoti tīk aizņemties.
   Ar, pekauša acis, lasu Tevi un jautāju sev, kas mani šķir no tik skaisti bagātas latviskuma bagāžas, no metaforām un skadrības tajās.
   Tu varbūt lidosi tālu starp vēl nenosauktiem objektiem, bet es mūžam skatīšos uz Tevi ar apbrīnu. Kaut vai tikai pekauša apbrīnu.

Pasts noklīdis.Where stories live. Discover now