Teicu jau šodien, ka vārdi man atnāks vēlāk, bet nez vai šie ir tie, kurus tobrīd no sevis gaidīju.
Kaut kur dur akmens sevī, kā tā drīkst sāpēt, kā tā drīkst nejust to lidojoši līstošo prieku... Viena druska akmens ieveļas cilpā "ir slikti, nedrīkst tā būt, aj, tas ir slikti, ja ir tā, kā nedrīkst būt!"
Cita druska akmens mums tur sienu ar barjeru, kas, lai kādos apstākļos, liedz runāt un teikt laukā, liek vispirms padomāt, bet ceļā uz turieni daudz iesprūst un daudz pazūd.
Neprātīga daļa no nedzirdamajām frāzēm bija "savāc sevi, savāc sevi!"
Kaut kur ir nogrimusi spēja, tā teikt, justies atbrīvoti. Arī tā fakta (nē) konstatēšana sāp, jo tā taču negribējās.
Savāc sevi! Man reiz teica par cilvēku nepieķeršanos par daudz. Kāds cits teica par dadzīšiem. Es pati gribēju sev būvēt sienu. Nu lūk – vai pašai tīk? Nē. :( piedod...
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
