Ir atkal piektdiena. Es atkal Tevi redzēju. Esmu neglābjama. Tas vairs nav pulss, tā nav elpa. Tā ir jūta, kas pusmirklī kļūst tik aizrauta. Soma apgāzās uz nokrita augšpēdu uz galda, bet es tikmēr pie loga piesteidzos un vēl daļu mirkļa Tevi redzēju ejam. Steidzies. Pa galvenajām durvīm. Mētelī un šallē. Tevi nevar atpazīst no matu krāsas, tā mainās gandrīz katru trešo reizi, kad Tevi redzu. Bet Tava gaita paliek. Tā strauja vai lēnīga, nosvērta vai bikla, tā paliek. To ieraugu un prātā atpazīstu ātrāk par visu citu. Tu! Ak, Tu... Nevis kā bez Tevis es dzīvotu, bet kā ar? Neklausies, neklausies manī nekad. Neko saprātīgu Tev pateikt nespēšu, jo viss jau Tevī.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
