Šī nav pirmā reize, mēs pazudām viens otram. Es esmu diezgan pavisam droša, ka tā ir mana vaina un manu darbību sekas. Uzņemos pilnu atbildību par to, ko esmu teikusi, par to, ko esmu rakstījusi. Apzinos, kurā pusē šobrīd stāvu, un zinu, ka Tev tā kremt. Nekādi es netieku skaidrībā, cik man tālu būtu atļauts iet zem tiem likumiem un karoga, zem kā esmu izvēlējusies staigāt mūžu. Mīlēt visus cilvēkus ir mērķis, tā vajag un tā jādara. Bet kā tad var mīlēt cilvēku un vienlaikus noliegt viņa vēlmes? Skaidroja man tā, ka cilvēku mīlēt, bet viņa grēku ne.
Cilvēks ir tik ļoti iedzīvojies tajā, ka pats sevi no tā vairs neatdala, pieņem to par daļu sevis. Un kā lai cilvēkam pasaku, ka viņa grēks ir grēks, nevis daļa paša cilvēka, nevis paša cilvēka esība? Cieņa un mīlestība ir joprojām man sarežģītas. Ir viegli mīlēt, ja atzīstam vienas lietas. Bet kā mīlēt, kā pateikt, nogādāt šo vēsti cauri skaldīšanai un viedoklim, kas pieskaitās un kas nē?
Es gribēju Tevi mīlēt, es gribu joprojām, bet man stāsta, ka šis grēks Tevī esot jāatzīst par cilvēku. Kā runāt tālāk?
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
