Tu esi vainīga!

1.Daļa

Pirmā vasaras diena. Pamostos un pirmais ko izdaru ir izmazgāju zobus un savedu savus matus un seju kārtībā. Noeju uz pirmo stāvu un uztaisu sev kafijas krūzi. Ietinos segā un devos atpakaļ uz savu istabu. Iesēdos pufā un uzrakstīju labākajam draugam ka esmu pamodusies. Leo uzreiz atbildēja ka brauc ciemos. Pēc piecpadsmit minūtēm draugs ienāca manā istabā un apsēdās uz manas gultas.

"Labrīt miega mice." Viņš paskatijās uz manis un ievēroja ka man acis krīt ciet.
"Piedod.. slikti gulēju." Es atbildēju.
"Atkal murgi?" Draugs noraizējies jautāja.
"Joprojām." Nopūtos.
"Zini.. tev ir kaut kas jādara lietas labā. Ir taču jābūt kādam izskaidrojumam kādēļ tev tie rādās!" Leo apgūlās uz mana spilvena un teica.
"Zinu, taču nevēlos lieki tērēt tam laiku." Es atbildēju un noliku krūzi zemē.
"Kā ir? Nu.. būt vienai pašai šajā lielajā mājā un apzināties ka tā tas būs vēl 3 mēnešus.."
"Es neesmu viena. Mani vecāki aizbrauca atvaļinājumā, taču man joprojām esi tu!" Es nedaudz iesmējos.

Abi nopūtāmies. Es piecēlos kājās un ielīdu blakus Leo.
"Tu taču saproti ka pēc dažām dienām es dodos prom.." Leo nopūtās un uzlika roku uz manas muguras.
"Neatgādini" es aizvēru acis un ļāvos izbaudīt pēdējos mirkļus kopā ar labāko draugu.

Leo ir atradis darbu Īrijā un jau pēc trim dienām dodas prom. Pastāv liela iespēja ka ātrākais kad viņu satikšu būs pēc gada.

"Man tevis pietrūks." Es nočukstēju.
"Man tevis arī.." Leo noteica un pievilka mani ciešāk sev klāt.

Ap pusdienlaiku abi nolēmām aiziet papusdienot kādā kafejnīcā. Nauda nekad nav bijusi problēma, sakarā ar to ka nāku no turīgas ģimenes, taču es neesmu izlutināta. Viss dārgais kas man ir, tas ir nopelnīts. Kad bijām paēduši, Leo devās mājās lai sāktu kravāt mantas. Rīt viņš brauks uz saviem laukiem atvadīties no Vecmammas un vectēva, bet parīt dosies parakstīt papīrus par dzīvokļa īrēšnas atļauju utt. Nolēmām tikties aizparīt no rīta. Jau pusdienlaikā Leo savāks viņa draugs un vedīs uz lidostu, un Leo mani aicināja braukt līdzi, lai varētu pēdējās stundas pavadīt kopā.

Ienākusi mājās, sajutos nedaudz noskumusi. Esmu palikusi 3 mēnešus bez vecākiem un gadu bez labākā un vienīgā drauga. Līdz pusnaktij biju iemigusi taču tad saņēmu ziņu no Leo. Nepaspēju to pat izlasīt kad viņš jau ienāca manā istabā.

"Kas noticis?" Jautāju.
"Vai izlasiji ziņu?" Leo nedaudz noskumis jautāja pretī.

Es to ātri izlasīju.

"Ko?!" Es biju šokēta.
"Es biju sajaucis datumus. Es domāju ka izlidoju pēc dažām dienām, taču izrādās ka pēc 3 stundām. Es domāju ka vēlējies braukt līdzi. Mani ielas galā gaida mašīna." Leo nopūtās.
"Bet kā ar vecmammu? Kā ar dzīvokļa papīriem?"
"To es paspēju pa šodienu. Es to uzzināju pēc pusdienām. Tu necēli klausuli."
"Piedod" noteicu.
"Vai brauksi mani pavadīt?"
"Bet protams!"
"Paņem segu un dodamies. Es nedrīkstu kavēt." Leo nedaudz pasmaidija ievērodams ka esmu pidžammā un tikko pamodusies.
"Labi.." es teicu un nožāvājos.

Leo aplika roku ap manu vidukli un mēs devāmies lejā. Iekāpdama mašīnā, piesprādzējos un apsedzu sevi siltāk.

"Beatrise, šis ir Daniels. Daniel, tā ir Beatrise..." Leo iepazīstināja.

Es atpazinu šo puisi. Viņš ir viens no tiem fuckboy/bad boy/cool kid. Man viņš ne īpaši patīk tādēļ nolēmu vienkārši nerunāt. Lidostā apskāvu Leo un man notecēja pāris asaras. Iesēdusies atpakaļ mašīnā jutos tik nogurusi, ka uzreiz aizmigu. Nespēju noticēt ka neredzēšu Leo veselu gadu! Mēs esam draugi jau kopš pirmās klases.

Pamodos kad sajutu ka mašīna apstājas. Puisis bija nostājies ielas galā, turpat kur mani ar Leo sagaidīja.

"Paldies.." klusām noteicu.

Puisis tikai pagrieza galvu pret logu. Izkāpu ārā no mašīnas un viņš momentā devās prom. Ietinusies segā ātri vien nokļuvu pie savas mājas durvīm un atslēdzu tās vaļā. Bija jau pieci no rīta. Es nebiju izgulējusies tādēļ devos augšā uz guļamistabu lai pagulētu... taču es nevarēju. Līdz pat septiņiem vārtijos pa gultu un mēģināju neraudāt.

FUCK IT!

Es noskrēju lejā un attaisīju cigarešu paciņu kas piederēja manam tētim. Kad pīpēju, saņēmu video zvanu no Leo.

"Hey Bettuc."
"Nu čau čau!" Es iesmējos.
"Es tikko ierados Īri.. Beta? Vai.. tu esi dzērusi?!"
"Kāda starpība.." es noteicu un pārgriezu acis.
"Beta kas notiek? Kapēc tu.."
"Nu tak neesmu dzērusi! Es vienkārši novilku vienu standziņu (tā mēs to saucām, jo Leo nepatīk ka es dažreiz uzpīpēju un saku to ka es nopīpēju cigareti."
"Beatrise! Kādēļ?!"
"Uuuh! Ja tu esi nolēmis atkal lasīt man par to morāi tad dari to citreiz."

Zvans pabeigts. Es nospiedu klausuli. Es nevēlējos klausīties kaut kādos pārmetumos par to ka pārdzīvoju. Es iegāju iekšā un iekritu dīvānā lai censtos aizmigt. Dzirdēju kā man atkal zvana Leo, taču es vienkārši aizmigu.

"Tak viss viņai ir kārtībā Leo! Skuķis uzpīpēja, liela vaina?" Es dzirdēju kādu sakām.
"Beatrise nav tāda! Daniel, uzzvani tad kad viņa pamodīsies skaidrs? Es uztraucos un pašlaik tu esi vienīgais kas viņu puslīdz var pieskatīt. Viņa dzīvo viena, draugu nav. Es tev uzticos un paldies ka palīdzi."
"Es nepalīdzu! Tas skuķis man neinteresē. Kaimiņos smukas čikas staigā, tas arī viss. Labi vecīt, brauc uz viesnīcu." Daniels atvadījās.

Es atvēru acis un es atrados dīvānā. Daniels sēdēja pie letes un tik tikko beidza sarunu ar Leo.

"Paskat kas pamodies." Daniels piecēlās kājās un iesmējās.
"Ko tu te dari? Vācies ārā!" Es vēl nebiju pamodusies.
"Klausies tagad uzmanīgi! Ja man vēl vienu reizi pazvanīs Leo un liks braukt pie tevis lai pārbaudītu tevi, tas nenotiks! Es netaisos tevi auklēt Skaidrs? Beidz bojāt citiem nervus." Daniels pagrāba cigarešu paciņu no letes un ielika sev kabatā.
"Leo neatļāva, skaidrs?!" Daniels noteica un dusmīgs izgāja ārā no manas mājas.

Kā lūdzu?
Kā viņš uzdrīkstas ienākt manā mājā?
Nelietis!