Tu esi vainīga!

4.Daļa

*Beatrises POV*

Es sēdēju tur pussabrukusi un raudāju. Es biju palikusi viena un viss ko es dzirdēju bija netālu esošās jūras šalkas. Es raudāju šausmīgi skaļi un visu laiku domāju, ka dēļ manis tas viss notika. Ja es nebūtu sākusi dzert, es pašlaik nebūtu viena. Es aizrāpoju līdz sauļošanās krēslam un divas stundas raudāju līdz atkal iemigu. Atkal!

Pamodos ap deviņiem vakarā no kārtējā murga. Es aizgāju līdz vecāku istabai un atvērusi skapi, parakņājos pa drēbēm. Atradu 3 viskija pudeles ko tēvs bija noslēpis. Es nogāju lejā un visu laiku raudot, dzēru. Man pietrūka Leo. Viņš vienīgais spēja mani atturēt no dzeršanas.

PĒC TRĪS DIENĀM
*Daniela POV*

Atkal pamodos no Leo zvana. Trīs dienas esmu viņu ignorējis jo nevēlos neko dzirdēt par to skuķi. Šorīt Leo bija ļoti uzstājīgs un zvanijās katru minūti. Es beidzot saņēmos klausīties ko viņš man pārmetīs.

"Halloooo..." miegains novilku.
"Velns parāvis! KAS NOTIEK? Kapēc tu neatbildi uz maniem zvaniem?! Es jau grasijos pirkt biļeti lai.."
"Vari nomierināties? Ievelc taču elpu.." es pārgriezu acis.
"Kas notiek?" Leo aizkaitināts teica.
"Sakarā ar ko?"
"Beatrisi."
"Nezinu.." teicu un uzsmaidiju.
"Tu joko? Kā tu nezini?" Viņš palika vēl dusmīgāks.
"Nezinu. Pirms 3 dienām aizgāju no viņas prom un tur vairs kāju nesperšu. Tas skuķis man krīt uz nerviem. Ņemas, raud un nevar izstāstīt kas noticis. Tu ar neko nestāsti! Pasaku joku par alkaholu atkal paliek dusmīga."
"VIŅA NEVAR ATRASTIES ALKAHOLA TUVUMĀ!"
"JO?!" Es arī paliku dusmīgs.
"Daniel.."
"Nu redz! Sāc arī tu.. nevari pateikt bla bla bla."
"Pirms 2 mēnešiem viņa bija atkarīga no ballītēm un alkahola."
"Un?!" Es iekritu atpakaļ gultā.
"Viņa sēdās pie stūres alkahola reibumā kopā ar savu mazo māsu. Pie kaut kāda krustojuma viņa izbrauca priekšā fūrei. Daniel, viņas māsa gāja bojā un viņa vaino sevi. Viņa netiek tam pāri. Atrašanās alkahola tuvumā viņai to visu atgādina."

Es klusēju.
Es biju diezgan šokēts.

"Lūdzu aizbrauc pie viņas. Viņu nedrīkst atstāt vienu. Pēdējo nedēļu ko pavadīju pie viņas, es jutu ka kaut kas atkal nav labi. Viņas māsa viņai bija visa dzīve. Es divus mēnešus centos viņu dabūt uz kājām un kad viss bija kārtībā, es aizbraucu prom un atkal viņa palika viena."
"Aaah.." es jutos tik stulbi. "Labi.. es aizbraukšu."
"Paldies."

Pēc pusstundas piebraucu pie Beatrises mājas. Es drusku pakavējos ārā un tad saņēmos ieiet iekšā. Nav labi. Uz galda stāvēja divas iesāktas viskija pudeles un cigarešu paciņa. Beatrise sēdēja uz zemes un atspiedusi galvu pie dīvāna. Brīdi domāju ka viņa guļ taču tad viņa ierunājās.
"Domāju ka vairs nenāksi.  Tev nav jānāk, vienkārši brīnos kā Leo atkal tevi pielauzis mani pieskatīt. Dod uzminēšu, tu sazvanīji Leo un izspiedi informāciju par auto avāriju."
"Nu.. Leo sazvanīja mani un pastāstija par to nedaudz. " Es teicu.
"Par to ka esmu tik stulba lai dzērumā sēstos pie stūres?" Viņa teica un pasmējās. Es neatbildēju.

Es paņēmu no galda alkahola pudeles un noliku tos virtuves plauktā. Ciagarešu paciņu saplēsu un izmetu miskastē.

"Man ir vēl." Beatrise joprojām sēdēja uz zemes un skatijās uz izslēgto televizoru.
"Beatris.. beidz. Tu uzvedies.." es nezināju ko teikt. Pašlaik nezināju vai sākt dusmoties vai klusēt.
"Kā? Pasaki kā?!" Viņa smējās par mani ar naidu sejā.
"Bērnišķīgi. Tev jāsaprot ka tā ir pagātne. Tu to nevari mainīt, tiec tam vienreiz pāri." Es saraucis uzacis skatijos uz viņu.
"Kurš nu būtu to teicis." Viņa teica un piecēlusies kājās gāja augšā.
"Kur tu tagad iesi?"
"Pīpēt. Un tu līdzi nenāksi." Viņa teica un es viņai sekoju.
"Tu nepīpēsi.. Leo neatļāva." Es teicu.
"Leo daudz ko var teikt. Viņš pats te ir? Nav.."
"Beatrise.." es dusmīgi iesaucos un viņa pagriezās pret mani ar fake smaidu uz sejas.
"Ņu? Aizliegsi man?" Viņa mani kaitināja un izgāja uz balkona.
"Beidz. Tu negribi mani nokaitināt." Es draudēju.
"Un tu negribi nokaitināt mani. Teikšu jau kuro reizi... vācies!" Viņa atkal noteica un izvilka no kabatas cigarešu paciņu.
"Noliec." Es teicu un nikni skatijos uz viņu.
"Nē." Viņa teica un aizdedzināja to. Es sagrābu viņas plaukstas locītavu, kurā viņa turēja cigareti.
"No-liec!" Es skatijos dusmīgs viņas acīs.
"Ne-no-likšu!" Viņa skatijās man pretī.

Es pagriezu viņas locītavu tā ka viņai nedaudz sāp.

"LAID VAĻĀ! SĀP!" Viņa ar otru roku mēģināja izrauties no manas rokas.
"Noliec!" Es teicu.

Cigarete nokrita uz balkona un es tai uzkāpu virsū. Iestūmu Skuķi atpakaļ istabā un aizvēru balkonu.

"Paliec te līdz esmu atpakal, skaidrs?"
Es dusmīgi noteicu un nogāju lejā. Es atradu popkornu kādā no virtuves skapīšiem un kolas pudeli. Kad ienācu Beatrises istabā ar popkorna bļodu, kolu un glāzēm, viņa sēdēja zem segas un bija pagriezusies pret mani ar muguru.

"Celies sēdus. Mēs tagad skatīsimies filmu, ēdīsim, dzersim un labi pavadīsim laiku, bet vakarā es tevi aizvedīšu uz vienu vietu." Es teicu.
"Kapēc tu vienmēr gribi lai es tev piekrītu un paklausu?"
"Jo es cenšos palīdzēt." Es teicu pārgriezis acis.

Nav vairs tā kā iepriekš- Kad es negribēju nākt. Tagad man ir vienalga vai es vazājos apkārt vai sēžu pie šī skuķa. Apsēdos viņai blakus un ieslēdzu kādu labu filmu. Visas filmas laikā abi klusējām. Protams, es sajutu cigarešu smaku, ko Beatrise bija atstājusi kamēr es biju lejā. Es neko neteicu. Beatrise neko neēda taču uz filmas beigām Beatrise bija jau vairākas reizes pasmējusies un viņas seju tagad rotāja viegls smaids. Izgāju no istabas lai aizietu pakaļ kolas bundžiņām, kad izdzirdēju kādu atveram durvis. Noskrēju lejā un savā priekšā ieraudzīju nevis zagli, bet gan vecu sievieti, kas izskatijās labi kopta.

"Kas jūs tāds esat?!" Sieviete bļāva un aizcērta durvis.
"Es? Kas esat jūs?" Es sakrustoju rokas.

Dzirdēju pa kāpnēm skrienam skuķi.

"Vecmammu.. es varu paskaidrot."
"Paskaidrosi.. bet vispirms lai šis bezkaunīgais cilvēks pazūd no šīs mājas!"