Tu esi vainīga!

23.Daļa

Kamēr viņa gulēja es nogāju lejā un uztaisīju sev kafiju. Dīvānā sēdēja Kimberlija.

"Vari lūdzu beigt te uzrasties tad kad neesi uzlūgta?" Nepaskatijies uz viņas pusi teicu un pagāju garām viesistabai taču viņa man sekoja uz dārzu.
"Nesaprotu. Kādēļ esi tik rupjš pret mani? Pret visiem citiem gan esi mainījis attieksmi tikai dēļ tā skuķa. Es tāpat zinu ka tev viņa ir kārtējā mauka!"
"Pirmkārt. Viņa nav mana mauka. Tam skuķim ir vārds-Beatrise un viņa mani ir izmainījusi. Beidzot manā dzīvē ir kāds iemesls lai es mainītos. Man viņa patīk un tu iekšā tur nejauksies."
"Ja jau viņa tev liek mainīties, kādēļ nemaini pret mani attieksmi? Es visu liaku esmu tā sliktā.." Kimberija čīkstēja.
"Tādēļ ka tu esi čūska. Nebrīnos ka jau esi paspējusi ar Beatrisi parunāt par šo te visu.." Es pasmējos.
"Ak.. pasūdzējās nabadzīte!" Viņa nobolīja acis.

Es paskatijos uz viņu un ar dusmīgu sejas izteiksmi sagrābu viņas roku.

"Tu nopietni?!" Es jautāju.
"Tātad tu nezināji.." viņa nosarka.
"Ko tu viņai sastāstiji?" Es caur zobiem jautāju.
"Neko! Es pateicu ka esmu tava māsa pēc tā ka viņa mani var teikt nosauca par tavu mauku. Bet nu viņa nezināja.. un tad es pateicu lai pati uzmanās. Ka viņa iekritīs tavā lamatās." Kimberlija viltīgi stāstīja.
"Un tādēļ tu esi čūska!" Es sagrābu viņu ciešāk, pateicu to viņai pie pašas auss un atlaidu viņu vaļā.
"Nesatraucies.. viņa tāpat teica ka viņai nevienu nevajag." Kimberlija burtiski man krita uz nerviem.
"Ej prom." Teicu māsai un iegāju atpakaļ iekšā.

Stāvēju virtuvē kamēr kimberlija uzvilka savas kurpes un aizgāja. Izdzēru savu kafiju un apsēdos pie datora. Skatijos savu email un izdzirdēju kā Beatrise runā pa telefonu. Pēc brīža viņa apklusa. Aizvēru datoru un uzgāju augšā.

"Labrīt." Teicu kad meitene atrāvās no telefona ekrāna un smaidīdama paskatijās uz manis.
"Labrīt. Tu nespēsi iedomāties kas man tikko pazvanīja." Viņa staroja no laimes.
"Kas?" Es jautāju.
"Māsa." Viņa norijusi siekalas teica un viņas acīs sariesās asaras.
"Līna?" Es pārjautāju.
"Jā." Viņas smaids bija nepārspējams.

Meitene pieskrēja klāt pie manis un apķēra mani.

"Vai spēj iedomāties cik ļoti man atvieglojās sirds dzirdot viņas balsi? Viņas perfekto valodu un gudro runas veidu.." viņai no laimes acīs patiešām bija asaras kuras viņa drīz vien noslaucīja un atgriezās zem segas jo istabā bija diez gan vēss. Visu nakti strādāja kondicionieris.

"Es.. gribēju tev ko pajautāt. Drīzāk pateikt."
"Vai kaut kas noticis?" Viņa jautāja kad es klusēju.
"Cik saprotu.. kad pirmo reizi tikies ar Kimberliju.. viņa varbūt pateica kaut ko ne tā. Vai arī aizvainoja tevi. Viņa varbūt pieminēja kāds es biju iepriekš. Taču.. es gribu pateikt ka tu neesi man nekāda spēle. Tu tiešām esi cilvēks ar kuru es labprāt pavadu laiku un.. cilvēks kura dēļ es gribu mainīties. Uz labo pusi. Un tas ka Kimberlija uzskata ka es esmu izveidojis kādas lamatas.. tas ir absurdi. Es nekad nevēlētos tevi sāpināt vai.." es jutos neērti un jutu ka mani vaigi ir sarkani.
"Es zinu." Viņa pārtrauca mani.
"Tu taču nedomā ka es cenšos tevi sāpināt?" Es nedroši tomēr pajautāju.
"Nē. Es to zinu." Viņa pienāca pie manis un mani noskūpstīja.

Es.. biju apmulsis. Skuķis... nē. Beatrise mani joprojām pārsteidz.

Man liekas ka es viņu mīlu.

❤️