Tu esi vainīga!

26. Daļa

*Beatrises POV*

Lēnām iesēdos mašīnā. Daniels riktīgi uztracās taču es tikai smīnēju.

"Es nespēju noticēt cik ļoti es tevi spēju ietekmēt." Es pateicu un momentā to nožēloju.
"Neizmanto to." Daniels smaidīdams atbildēja un mana sirds beidza pukstēt tik ātri kā pirms brīža.
"Vai tu tiešām vēlies braukt uz vasarnīcu? Es nevēlos tev neko uzspiest."
"Tu zini ka labprāt došos jebkur.. tikai ar tevi." Es klusām nočukstēju. Daniels pagriezās pret mani un nosarcis smaidīja. Uzspiedu viņam uz vaiga negaidītu buču un teicu lai brauc.
Ieradāmies Daniela vecāku vasarnīcā un ārā jau sāka palikt tumšs. Ceļš bija garš. Kāpu ārā no mašīnas taču šausmīgi iesāpējās sāns un es iekritu atpakaļ mašīnas sēdeklī. Daniels pieskrēja pie manis un palīdzēja piecelties taču sāns joprojām sāpēja. Daniels aplika manu roku viņam ap plecu.

"Beatrise, tu asiņo.." Daniels teica.

Es paskatijos uz savu t-kreklu.

"Es.. laikam atplēsu vaļā brūci."
"Ejam iekšā.. es palīdzēšu." Daniels ātri aizslēdza mašīnu un mēs gājām uz vasarnīcu.

Apsēdos dīvānā un teicu ka pati tikšu galā taču Daniels nelikās mierā un visu laiku centās apskatīt brūci. Beidzot viņam izdevās to ieraudzīt noņemot lielo apsēju. Un es biju... nobijusies.

"Ārsts teica ka brūce nav dziļa un ka ir tikai trīs šuves!" Daniels ieraudzīdams uz pusi vairāk šuves teica.
"Tas nav nekas traks!" Es teicu.
"Beatrise tu joko? Tu saproti ka tu nopietni apdraudi savu dzīvību?! Tā NAV joka lieta! Un es vēl atļāvos tevi var teikt nozagt no slimnīcas! Brūce ir dziļa un.." Daniels pacēlis balsi teica un pēkšņi apklusa. Es biju saķērusi acu kaktiņus ar rādītājpirkstiem un centos nerādīt savu seju.

"Cik ļoti tev sāp?"
"Man nesāp.." klusu atbildēju.
"Beatrise, cik ļoti tev sāp?!" Viņš atkal pacēla balsi.

Es klusēju. Daniels paņēma adatu un aizšuva atvērto brūci. Ik pa laikam ievaidējos taču puisis likās dusmīgs. Viņš nedarīja man pāri, taču brūce ļoti sāpēja. Viņš uzlika lielu apsēju un klusēdams palīdzēja man tikt uz otro stāvu, gultu. Biju nogurusi un taisijos iet gulēt taču Daniels devās ārā no istabas.

"Vai tu neiesi gulēt?" Vaicāju.
"Es šonakt negulēšu." Viņš teica un aizvēra durvis.

Es apgūlos un neievainotā sāna un iekārtojusies ērtāk, aizvēru acis. Drīz vien pār vaigu notecēja asara un domājot par visu situāciju aizmigu.

*Daniela POV*

Nogāju lejā un pēc brīža attaisīju alus bundžiņu. Meitenes rīcība bija mani šokējusi un nez kāpēc.. manī iekšā vārijās dusmas. Es jau tā jutos vainīgs, lai gan vainīgs bija mans tēvs un viņa bizness.

Šī situācija manī bija raisījusi dusmas kuras nespēju vairs kontrolēt. Meitene atkal taisa muļķības un...
Tas skuķis sev nodarīs tik ļoti pāri ka beigās..
Nē.
To viņa nespēj..
Beatrise nevar sev nodarīt vēl vairāk pāri.
Neiedzēris alu, ieliku bundžu ledusskapī un devos ārā lai Beatrise nedzird manu sarunu ar tēvu.

"Daniel! Kāds pārsteigums dzirdēt zvanu no tevis." Tēvs izklausījās priecīgs.
"Nepierodi. Mājā bija otrais uzbrukums šajā pusgadā. Kas pie velna notiek?"
"Redzi Daniel, ja tu būtu pieņēmis ielūgumu strādāt manā kompānijā, varbūt tā māja būtu labāk apsargāta." Tēvs teica un nopūties apklusa.
"Vai tev nekas nekaiš?" Tēvs izdomāja pajautāt.
"Man nē. Taču cilvēks tika sašauts. Tu pie velna esi vainīgs!" Es mēģināju nedusmoties.
"Kas par cilvēku?" Tēvs ieinteresējās.
"Kāda starpība. Ceru ka tas neatkārtosies."
"Nu tad ju redzēsim."
"Ko tas nozīmē?"
"Redzi Dēls.. viss ko ES gribu ir lai tu pieņem manu piedāvājumu! Kādēļ tu vienkārši nevari būt lietderīgs un izdarīt vismaz kaut ko labu šai ģimenei?! Man pietiek jau ar to ka Kimberlija slaistās apkārt un neko nedara! Es tevi audzināju būt par īstu vīrieti, bet tu visu acīmredzot gribi pa savam!" Tēvs bļāva.

Es nometu klausuli.
Uzpīpēju un devos iekšā.

"Lūdzu nē.." es izdzirdēju Beatrisi saucam.
"Nešauj! Robert malā!" Viņa pusbalsī sauca.
Klusums.

Es uzskrēju augšā un ieraudzīju meiteni. Viņa bija sakrustojusi kājas un apķērusi spilvenu sēžot un skatoties uz loga pusi. Savu seju viņa bija paslēpusi spilvenā.

"Beatrise." Es teicu un gāju tuvāk.
Es gribēju saķert viņas roku taču kad sniedzos tai pakaļ, Beatrise noraustijās.
"Beatrise.. es tev nedarīšu pāri.." es teicu tomēr pacēlis viņas galvu un apķēris viņu tā lai viņai nesāp sāns.

Meitene nekustējās. Viņa nepacēla savas rokas lai mani apķertu pretī. Es atrāvos un lēnām noņēmu malā matu šķpisnas kas slēpa viņas seju. Viņa bija sarkana un seja bija saviebta.. viņa mēģināja neraudāt.. taču viņa gribēja. Ļoti stipri.

Es saķēru viņas galvu un pievilku sev pie krūtīm paņemdams malā spilvenu. Tagad gan viņa aplika abas savas rokas man ap kaklu un.. sabruka.
Viņa sabruka.
Viņa skaļi raudāja un ik pēc pāris sekundēm, uz manas plikās muguras notecēja asaras. Es viņu cieši turēju. Meitene drebēja.

"Kušss.." es uzliku rokas uz viņas matiem un pieglaudu viņas galvu savam plecam.
"Es gribu nomirt..." meitene caur asarām un raudāšanu paziņoja.
"Nekad! Dzirdi.. nekad nesaki tā! Nepamet mani." Es teicu un es pats paliku sarkans.
"Es vienkārši vairs nevaru."
"Piedod ka sadusmojos.. " es atvainojos.

Beatrise vienkārši raudāja.
Es nezināju ko darīt.
Viņas vārdi nāca no sirds un tie bija sāpīgākie vārdi ko viņa līdz šim ir teikusi.