Tu esi vainīga!

22.Daļa

Beatrise izdzēra ibumetīnu un tad istabā ieskrēja Lāsma.

"BEATRISE!" Viņa bļāva un iespieda viņai rokās telefonu.
"Kas tas?" Viņa brīdi skatijās uz telefonu.
"Vai redzi? Bilde. Tava mamma ar tēvu un.."
"Līnu. Es redzu." Beatrise atdeva atpakaļ viņai telefonu.
"Tu nesaproti." Lāsma uzstāja un parādīja to vēlreiz.
"Kas man būtu jāsaprot?"
"Vai tu redzēji viņas Līķi? Ķermeni? Vai pat Kapu?? Šī bilde tika uzņemta vakrdienas pludmales atpūtas dienā. Beatrise.. Līna ir dzīva." Lāsmai acīs bija asaras.

Es neko nasapratu.

"Vai.. kāds var paskaidrot?" Es jautāju.
"Man liekas ka pēc avārijas kurā Beatrise NEBIJA vainīga, Līna necieta. Viņu aizveda uz Hawaii, kur pašlaik ir tavi vecāki, un viņa tur jau ir 3 mēnešus. Tieši tādēļ tavi vecāki aizbrauca tagad! Viņi jau mēnesi ir kopā ar Līnu un tev neko neteica!" Lāsma sāka man skaidrot taču pabeidza runu adresējot to Beatrisei.

Es paskatijos uz skuķi. Beatrise sēdēja uz gultas malas un nu jau skatijās vienā istabas punktā.

"Beatrise?" Es klusām pajautāju.
"Es gribu būt viena.." viņa pateica.
"Betuc, mēs.." Lāsma iesāka.
"EJIET PROM!" Viņa uzbļāva un saķēra galvu.

Mēs izgājām no istabas un Beatrise sāka raudāt.

"Cik saprotu Līna ir viņas mazā māsa." Es secināju.
"Jā. Tas ir šausmīgi. Meitēnam jau tā ir tikai viens draugs.. Tu. Leo ir nodevējs. Vecāki aizbrauc.. tad vēl tā avārija par kuru viņa nevar beigt domāt. Man viņas ir ļoti žēl." Lāsma teica.
"Un tagad vēl ziņas par Līnu.. tas viņu sadragā." Es turpināju.
"Jā. Izklausās ka tev arī nav bijis viegli."
"Kādā ziņā?" Es pārjautāju.
"Neviens cilvēks kurš pats nav gājis tam cauri, to nesaprastu. Tu viņu saproti." Lāsma teica.
"Katram ir kaut kas noticis pagātnē." Es pabeidzu sarunu.

Līdz pat vakaram Beatrise nelīda ārā no istabas. Es nezināju ko darīt taču sadusmot skuķi pašlaik gribēju vismazāk. Kopā ar Lāsmu jau bijām paēduši vakariņas no kurām Beatrise atteicās ieslēdzoties istabā.

"Es.. došos mājup." Teicu Lāsmai.
"Vai esi pārliecināts?"
"Jā." Atbildēju un atvadījos no Lāsmas.

Iekāpu mašīnā. Nevēlējos viņu pamest vienu taču es viņai neesmu nekas.. es nezinu neko par viņas māsu un kas notika tai vakarā kad viņa iekļuva avārijā.

Es paskatijos uz augšu. Beatrises istabas logā bija tumsa un viņa sēdēja pie loga un skatijās augšā. Viņa mani nebija pamanījusi. Viņa kādu izmisīgi centās sazvanīt. Viņas seja bija noraudāta sarkana un varēja redzēt ka meitene trīc.

Nē.

Es izkāpu no mašīnas un devos atpakaļ iekšā. Pa taisno uzgāju augšā un pieprasīju lai Beatrise atver durvis.

Noskanēja klusa skaņa. Un pēc brīža es atvēru durvis. Meitene bija pagriezusi muguru pret mani un salikusi rokas krustā uz krūtīm. Es dzirdēju kā viņa mēģina neizrādīt to ka ir raudājusi. Dzirdēju kā viņa norij siekalas un mēģina neizdvest nevienu skaņu.

Es piegāju pie viņas no mugurpuses un pagriezis pret sevi piespiedu viņas galvu pie savām krūtīm. Viņa vairs nevarēja noturēties un burtiski sabruka manās rokās.

"Kādēļ.. kādēļ tā jāmelo.." viņa raudāja.
"Kušs." Es viņu mierināju.
"Pie visa.. vainīgi vecāki!" Viņa ieķērās manā jakā.
"Tu dabūsi savu māsu atpakaļ."
"Braucam pie tevis.. es negribu te būt. Es ienīstu šo māju. Es ienīstu šo vietu. Es gribu tikai pie tevis." Viņa skatijās man acīs.
"Labi." Es teicu.
"Salasi mantas. Visu ko tev vajag un braucam." Es ieteicu un nogāju lejā.

"Mēs dosimies pie manis."
"Abi?" Lāsma vaicāja.
"Jā. Viņa pašlaik negrib.."
"Labi. Man nevajag iemeslu. Galvenais ka zinu ka viņa ir labās rokās." Viņa pasmaidīja.
"Iedošu savu numuru. Diez vai sazvanīsi Beatrisi tādēļ vari zvanīt man." Es iedevu viņai savu numuru.
"Labi. Kamēr būsat prom, es mēģināšu sazvanīt māsu. Pieprasīšu lai paskaidro šo murgu." Lāsma teica.
"Labi.." es nopūtos un Beatrise nāca lejā.
"Attā." Atvadījos un palaidis Beatrisi pa priekšu, izgāju no mājas.

Viņa brīdi skatijās uz savām rokām un tad iekāpa mašīnā.

"Tu viņu satiksi. Nesatraucies." Teicu un uzliku savu plaukstu viņai uz kājas.
"Es zinu." Viņa to saņēma un noslaucīja atlikušās asaras.

Visu ceļu Beatrise bija skaļi uzgriezusi mūziku un skatijās uz ceļu. Viņa turēja manu roku un nelaida to vaļā, tikai tad kad ātrumu vajadzēja ielikt citā robā.

Noslāpēju mašīnu un izkāpu no tās. Beatrise jau nāca no savas puses un atkal saķēra manu plaukstu ļaujot viņu vest iekšā.

Abi pārģērbāmies ērtākās drēbēs un iekārtojāmies manā gultā. Ieslēdzu televizoru un Beatrise uzlikusi savu plaukstu man uz krūtīm, mierīgi elpoja. Drīz vien viņa iemiga un es izslēdzu televizoru un gaismu.

"Guli guli.." klusām čukstēju kad iekārtojos viņai tuvāk lai varētu aizmigt. Uzliku roku ap viņu un viņa pagriezusies pret mani, saķēra manu plaukstu.

Pamodos no īsziņas.

~Te Lāsma. Sazvanīju Beatrises tēvu. Viņi piekrīt ka Beatrise aizlido ciemos un normāli parunā par situāciju.~
~Nezinu vai Beatrise piekritīs uz "Normāli"~

Atbildēju. Meitene vēl gulēja.

~Zinu. Varbūt pagaidām lai Beatrise nomierinās un pati sazvanās ar viņiem rīt. Nebūs labi ja viņa cels traci.~
~Vakarā parunāšu ar viņu.~

Uzrakstiju lai Lāsma nesatraucas.

~Labi. Varbūt Beatrise vēlas braukt uz vasarnīcu? Viņai tur ļoti patīk.~
~Es nedomāju.. viņa paškaik guļ~
~Labi.~

Beatrise sakustējās taču atgriezās savā miegā.