Tu esi vainīga!

5.Daļa

*Beatrises POV*

"Vecmammu.." es dusmīgi paskatijos uz viņu.
"Nekā nebij! Tūlīt pat.. lai viņš iet prom!" Vecmamma burtiski bļāva.
"Viss kārtībā." Daniels teica un paņēmis jaku izgāja ārā no mājas.

"Ko tu te dari?" Es uzreiz jautāju.
"Ko ES te daru? Ko tas bezkaunīgais jauneklis darīja šeit, tavā mājā? Lūk tas ir īstais jautājums. Es atbraucu lai tevi uzraudzītu. Tu vairs neesi kontrolējama. Tava māte uztraucas!" Vecmamma dusmojās.
"Zini ko.." es gribēju sākt runāt taču mani pārtrauca.
"Kā tu šeit dzīvo?! Paskaties cik viss ir nekārtīgs! Putekļi, netīrumi.." vecmamma vārijās.
"Vispār jau.."
"Kas tas?! VAI TAS IR ALKAHOLS?" Vecmamma ieraudzīja virtuves stikla plauktiņos alkahola pudeles.
"Vecmam.." es atkal gribēju iesākt.
"VISS! Tev vispār ir kauns ir? Kaut kāds absurda kalngals! Tava māte dara visu lai tev būtu laba dzīve, bet TU? Tu visu laid grīstē.. Alkahols, puiši, nekārtība! Tas ir nepieņemami! Tava mamma tevi tā neaudzināja!" Vecmamma izņēma no kabatas telefonu.
"Tik pamēģini uzzvanīt mammai!" Es ierunājos.
"Oi un kā vēl pamēģināšu! Tas ka tu esi pilngadīga, nenozīmē ka vari darīt tādas lietas! Ej uz savu istabu, Beatrise!" Vecmamma vārijās.

Es uzskrēju uz savu istabu. Līdz vakaram lasiju grāmatu. Biju aizmigusi, kad manā istabā ienāca Mammas māsa.

"Čau Beta!" Viņa uzsmaidija.
"Čauuu! Ko tu te dari? " Es miegaina pieskrēju pie viņas un apskāvu viņu.
"Tava mamma bija diez gan dusmīga un teica lai atbraucu un pieskatu tevi divas nedēļas." Viņa teica.
"Nopietni?!" Es apsēdos uz gultas un biju šokēta.
"Jā. Bet nesatraucies.. es tev netraucēšu. Vai esi izsalkusi?"
"Nē. Cik ir laiks?" Es pajautāju un meklēju telefonu.
"Ir deviņi." Lāsma pateica un izgāja no manas istabas.

Mans telefons iezvanijās. Mamma. Nospiedu klausuli un izslēdzu telefonu. Ieslēdzu savas lampiņas kas ir piekārtas pie sienas. Saģērbos un ielikusi ausīs austiņas, devos pastaigāties. Lāsma mani apstādināja.

"Kur tu tagad iesi?" Viņa nedaudz smaidīja.
"Pastaigāties." Atbildēju un gāju viņai garām taču viņa mani sagrāba aiz rokas.
"Piedod, bet tu nekur nevari iet. Tev ir mājas arests, aizmirsi?" Lāsma teica.
"Ko?! KĀDĀ SAKARĀ!?" Es biju izņēmusi no ausīm austiņas un nu jau paaugstināju balsi.
"Beatrise.. nomierinies."

Es sāku bļaut. Ko mamma no sevis iedomājas?! Atrast man auklīti?? Kā viņa mani var iespundēt mājās? Es izskrēju no mājas kamēr Lāsma mani bija atlaidusi.

Es gāju diez gan ātri un neskatijos kur, līdz sapratu ka esmu apmaldījusies.

"Ak nē.." nopūtos.

Apskatijos laiku. Jau bija pusē divpadsmit. Mēģināju atrast ceļu atpakaļ taču nu ju biju apjukusi. Es sāku krist panikā. Negribēju zvanīt Lāsmai. Uzrakstiju Leo taču viņš netbildēja uz zvaniem un īsziņām.  Ar mazu cerību ka viņš atbildēs, uzzvanīju Danielam. Leo pirms dažām dienām bija atsūtijis numuru, nezināmu iemeslu pēc.

"Hallo?" Dzirdēju kā Daniels pārbļauj ballītes pūli.
"Daniel.. man vajag tavu palīdzību!" Teicu.
"Ko?" Viņš mani nedzirdēja.
"Es teicu ka man vajag tavu"
"Pagaidi! Es tev atzvanīšu!" Viņš bļāva.

Pēc piecām minūtēm viņš man pārzvanija.

"Nu?" Viņš jautāja kad pacēlu.
"Man vajag tavu palīdzību." Es teicu.
"Kas noticis? Kur tu dabūji manu numuru?" Viņš nopūtās.
"Leo atsūtija. Esmu apmaldijusies. Atrodos uz kaut kādas
F. Derbijas ielas. Nezinu kā tikt mājās." Es atbildēju.
"Ah. Labi! Stāvi uz vietas. Aizbraukšu tev pakaļ. Zinu kur atrodas tā iela. Esmu netālu." Viņš izklausijās nedaudz dusmīgs.
"Bet tu esi dzēris..." teicu.
"Neesmu." Viņš atcērta un nolika klausuli.

Es ieliku telefonu kabatā un apsēdos uz kāda soliņa. Man sāka salt kājas un drīz vien viss ķermenis drebēja no aukstuma.

Pēc piecpadsmit minūtēm pie manis piebrauca Daniels. Es momentā apsēdos. Mašīna sāka braukt un valdīja klusums.

"Piedod ka izvilku tevi no ballītes." Teicu.

Daniels klusēja. Kad bijām jau man pazīstamā ielā, lūdzu lai apstādina mašīnu.

"Ko?" Viņš nesaprata.
"Mājās ir krustmāte ar ko es sastrīdējos. Es atradīšu kaut kādu hoteli un palikšu pa nakti.." es skaidroju.

Daniels nopūtās un uzdeva gāzi. Nezināju kur braucam, bet man bija gluži vienalga. Pašlaik viss ko gribēju ir pīpēt. Es sāku domāt par dažādām lietām un atspiedu galvu pret mašīnas loga stiklu. Pēkšņi iebraucām kādas mājas pagalmā un Daniels noslāpēja mašīnu. Viņš atsprādzējās.

"Tu nāksi?" Viņš jautāja un izkāpa no mašīnas.

Es sakrustoju rokas jo man bija zosāda. Daniels atslēdza durvis.

"Vai.. tu te dzīvo?" Es pajautāju.
"Liekākoties. Šī ir vecāku māja. Mans dzīvoklis ir tuvāk centram." Viņš atbildēja īgns.
"Kur tavi vecāki?" Es interesējos.
"Gan jau izbauda dzīvi kādā no savām villām." Viņš nedaudz iesmējās un pakratija galvu.

Iegāju iekšā un Danielam klāt pieskrēja zelta retrīvers. Daniels iesēdās ceļos un sabužināja dzīvnieku.

"Sī ir Lūsija. Viņa nekož." Viņš teica un devās laikam uz virtuves pusi. Es uzsmaidiju sunim un devos līdzi Danielam. Viņš bija izņēmis no ledusskapja alus bundžu. Es nošķebinājos un pagriezos ar muguru pret viņu.

"Ah.. pareizi." Viņš noteica un deva mājienu lai sekoju viņam, nolicis alus bundžu uz letes. Viņš izturējās ļoti vēsi pret mani.

Uzgājām uz otru stāvu un iegājām kādā telpā.

"Vari palikt pa nakti te." Viņš teica.
"Paldies." Es noliecu galvu jo jutos neērti.
"Kaut kas noticis?" Viņš jautāja tā it kā viņu kāds piespiestu.
"Nekas." Teicu un palīdu zem segas.
"Ah.. labi. Paklausies skuķi, Ja tu domā, ka es dusmojos, tad beidz! Es vienkārši sastrīdējos ar vienu čali." Viņš nedaudz uzvilkts teica.
"Labi." Norūcu, jo es par to pat nedomāju.
"Tad labi. Vari tagad izraudāties." Viņš nosmējās un aizgāja.