Tu esi vainīga!

20.Daļa

Jutu vēja sajūtu. Vēja plūsmu vai kaut kādu vēsumu kas mani pamodināja. Lēnām atvēru acis. Ārā bija jau tumšs un es atrados Daniela mājā. Viesu guļamistabā. Gultā un zem segas. Pa durvīm ienāca Everlija.

"Tu esi augšā!" Viņa smaidīja.
"Kā es te nokļuvu? Kas notika?"
"Daniels pazvanīja līdz ko tu zaudēji samaņu. Mēs tevi atgādājām šeit.. pēc tā kas notika uz šosejas."
"Fūre.." es strauji elpojot noteicu.
"Jā." Istabā ieskrēja Džeimss dzirdējis ka esmu augšā.
"Kur ir Daniels?" Es jautāju.
"Sveika. Daniels aizbrauca nokārtot dokumentus policijā. Šoferis bija dzēris laikam un.. Daniels un tu bijāt liecinieki." Džeimss skaidroja.

"Jūs varat iet." Es pēc brīža noteicu.
"Vai tiešām? Tev viss labi?" Džeimss jautāja.
"Jā. Es vēlos būt viena." Noteicu un pievilku kājas pie sava ķermeņa.
"Labi. Mēs dosimies. Man rīt uz darbu. Danielam drīz jau jābūt." Everlija teica.
"Attā." Džeimss noteica iedams ārā no istabas.

Kad dzirdēju ka durvis aizveras, manī sākās panika. Situācija bija gandrīz tāda pati! Dzēris šoferis.. šoseja. Vienīgā atšķirība bija tāda ka... neviens nenomira.

Es neesmu te pelnijusi būt. Man bija jāmirst jau pirmajā avārijā. Lai gan šī nebija īsti avārija, es jūtos nelabi. Es nespēju iedomāties ka es nogalināju cilvēku par to ka dzērusi biju pie stūres, ka mans tēvs mani izvilka no policijas un es tiku cauri tikai ar sodu! Bet šis šoferis neatņēma nevienam dzīvību...
Tik sarežģīti un negodīgi.

Ar drebošām rokām sēdēju vannasistabā uz zemes. Skatijos kā vanna piepildās ar ūdeni.

Tik ļoti vēlētos lai šajā brīdī te būtu Leo. Taču viņš ir mērglis! Nelietis.. es nevēlos savā dzīvē viņu vairs ielaist iekšā un viss ko es gribu.. ir viņu aizmirst.

Es idzirdēju atveramies durvis pirmajā stāvā. Izgāju no vannasistabas un iegāju guļamistabā. Un tur stāvēja Daniels. Viņš vēl nebija novilcis apavus un rokās bija mašīnas atslēgas.

"Tev viss kārtībā?" Viņš jautāja un acīs varēja redzēt rūpes. Es neveikli stāvēju.
"Nē." Es atbildēju.

Viņš piegāja pie manis un mani apķēra. Es ieķēros viņa jakā un cieši turēju viņu sev klāt.

"Iesi vannā?"
"Laikam."
"Labi. Es tevi gaidīšu lejā. Labi?" Viņš bija tik ļoti mainījies.
"Labi." Es atbildēju un devos uz vannasistabu.

*Daniela POV*

Es nogāju lejā un nopūtos. Mana sirds joņoja ātrāk nekā kad zirgs skrien no leoparda. Es nevarēju iedomāties kā Beatrise tagad jutās. Pēc visa kas noticis.. un nav pagājis nemaz tik ilgs laiks.

Pēc pusstundas biju jau uzvilcis šortus un parastu t-kreklu. Sēdēju tumšā istabā un skatijos seriālu netflix'ā. Beatrise nāca lejā pārģērbusies šortos un brīvā maiciņā.

Viņa apsēdās man blakus un mēs abi skatijāmies televizoru līdz Beatrise sāka virpināt savu plaukstu. Es apliku roku viņai apkārt un viņa pabīdijās man tuvāk. Mana plauksta gulēja viņai uz videkļa un viņa bija man piespiedusies pie krūtīm. Apliku viņai apkārt pledu.

"Piedod ka tā šodien sanāca.." es beidzot teicu.
"Tā nebija tava vaina." Viņa atbildēja mierīgi.
"Un tā nebija tava vaina.. pirms mēneša ar pusi."

Beatrise paskatijās uz manis. Es skatijos viņai acīs. Viņa brīdi skatijās manējās taču tad viņa lēnām pievirzijās pie manām lūpām un maigi uzspieda skūpstu. Pēc brīža viņa uzlika savu galvu man uz kājas un centās aizmigt kāmēr es skatos seriālu.

Pulkstenis bija divi naktī. Izslēdzu televizoru un lēnām noliku Beatrises galvu uz dīvāna lai man viņu ir ērti pacelt un aizmest uz guļamistabu. Taču viņa pamodās.

"Viss ok. Es aiziešu pati.." viņa miegaina teica un gāja pusaizmigusi.

Izslēdzu aiz mums visas gaismas un Beatrise ielīda gultā. Es izslēdzu lielo gaismu un taisijos iet uz savu guļamistabu, taču es pagriezos un tā vietā ielīdu blakus Beatrisei.

Es apķēru viņas ķermeni un viņa saņēma manu plaukstu.

"Arlabunakti." Viņa nočukstēja.
"Saldus.." es noteicu un paslēpis savu seju viņas matos, aizmigu.

Pamodos no Beatrises balss. Viņa sēdēja uz balkona un runāja pa telefonu.

"Es netaisos nekur braukt. Es palieku te." Viņa teica drūma.
"Nē. Tu un tēvs varat doties. Man vienalga. Man jūsu smirdīgo naudu nevajag." Viņa bija atspiedusi galvuar plaukstu.
"Labi. Zvani labāk Lāsmai. Vismaz viņa mani saprot labāk nekā tu. Tu jau uzreiz streso kā pasaku ka neesmu mājās vai arī nedaru kā tu liec. Tā ir mana dzīve! Kad tu beidzot sapratīsi..." viņa nopūtās.
"Ak Dievsssss nu ko tu murgo! Reāli jau kaitina!" Viņa pusbalsī bļāva un nolika klausuli. Viņa piecēlās kājās un ieraudzīja ka esmu augšā.

"Es tevi pamodināju?" Viņa ienākdama istabā jautāja.
"Nē." Es noteicu.
"Es došos mājās. Lāsma vakar brauca uz turieni un teica lai es šodien aizbraucu.." viņa teica un tikai tagad pamanīju ka viņa ir saģērbusies un jau salikusi mantas.
"Tevi aizvest?" Es jautāju.
"Emm. Nē.. bet paldies ka piedāvāji. Sazvanamies vēlāk?" Viņa atbildēja un pajautāja.
"Labi. Tev viss tiešām kārtībā? Sakarā ar vakardienu.."
"Viss tiešām ir labi." Viņa uzsmadīja un aizgāja.

*Beatrises POV*

Izgāju no Daniela mājas un devos uz māju pusi. Svētdienas rīts ir auksts un gandrīz nosalu.

Ienācu nu jau savā mājā. Pēc strīda ar mammu pateicu, ka man neko no viņiem nevajag un, ka es nepārvākšos dzīvot pie viņiem. Viņi pārvāksies un atstāj man māju un naudu.

"Čau." Lāsma sasveicinājās.
"Čau.." noteicu.
"Piedod, ka agrāk uzvedos kā maita. Man likās, ka tas ko domā tava māte, ir pareizais risinājums. Taču tā ir tava dzīve un.."
"Lāsma. Viss kārtībā.. tiešām." Es teicu.
"Labi. Vai tu.. esi izsalkusi? Vai esi ēdusi brokastis?"
"Es joprojām neēdu.." es notiecu un paskatijos uz viņu.
"Aa." Viņa palika drūma.
"Bet es neatteiktos no maizītēm." Es noteicu un viņa momentā uzsmaidīja.

Abas sēdējām pie galda.

"Tavs.. draugs. Vai viņš nevēlējās nākt?" Lāsma vaicāja.
"Viņš gulēja.. nevēlējos viņu modināt." Nedaudz sameloju.
"Skaidrs. Man prieks ka tev ir kāds cits neskaitot Leo."
"Es ar Leo vairs nerunāju.." noteicu.
"Kādēļ?"
"Viņš iekļuva auto avārijā un notēloja ka viņš mani vairs neatceras, lai tikai es viņu aizmirstot un neskumstot par to ka viņš ir prom. Debīls gājiens." Es noteicu.
"Jā. Tas ir skumji." Lāsma teica un iekodās maizītē.
"Toties viņš zaudēja 2 labākos draugus."
"Divus?"
"Jā. Mani un.. Danielu."
"Daniels ir tavs draugs tagad?"
"Jā. Mēs iepazināmies caur Danielu."
"Nu skaidrs.. atvaino man jāpaceļ." Lāsma teica un pacēla savu telefonu sev pie auss.

Es uzgāju augšā uz savu istabu.