Tu esi vainīga!

16.Daļa

*Daniela POV*

Es ieskatijos viņas acīs un pirmo reizi pa šo visu laiku izskatijās ka viņai ir vienalga, taču es saprotu ka viņai sāp. Pār viņas vaigu noritēja asara.

Es piegāju pie viņas klāt un nākamajā brīdī saķēru viņas roku un vilku sev līdzi.

"Kur tu mani ved?" Meitene smaidot jautāja.

Smaidīdam??? Es pagriezos pret viņu.

"Ko tu smaidi? Vai tu esi.." es skatijos uz viņu.
"Dzērusi? Jā. Esmu." Viņa atbildēja.

Meiteni ar varu aizvedu mājās. Kāmēr viņa spirināja kājas un neļāva sevi piesprādzēt pagāja stunda. Visu ceļu viņa mani apsaukāja un lamāja un kad bijām mājās, tad es viņu vilku aiz rokas. Es labāk klausos viņas muldēšanā nevis nezinu kas ar viņu notiek...

Laikam tas pierāda man ka es viņu mīlu.

*Beatrises POV*

Bija trīs naktī. Es sēdēju uz balkona. Biju pateikusi Danielam ka esmu nomierinājusies un devusies gulēt taču te nu es sēdēju.. raudam uz balkona.

Lai arī cik ļoti es ienīstu ka Daniels mani šurp atveda.. es jūtos drošībā.

"Tu teici ka iesi gulēt.." Dzirdēju viņu sakām.
"Piedod.." es pateicu atklājot ka raudu.

Viņš apsēdās man blakus.

"Paldies.." es pagriezusies pret viņu teicu.
"Par ko?" Viņš jautāja.
"Par visu.." es atbildēju un viņš uz manis paskatijās.

Es pieglaudu savas lūpas pie viņa lūpām. Lai gan pār vaigiem ritēja asara, tā bija laimes asara. Es joprojām nespēju noticēt Leo rīcībai taču es esmu laimīga.

Kad es atrāvos un skatijos viņam acīs.. viņš aplika ap mani roku un piespieda manu galvu pie sava ķermeņa. Es apķēru viņu un ļāvos visām savā sajūtām pausties. Es skaļi raudāju kamēr puisis uzlicis savu zodu uz manas galvas mani turēja.

*Daniela POV*

Beatrise aizmiga un es devos lejā kur drīzumā mani pārsteidza mātes klātbūtne, kad viņa ienāca pa durvīm.

"Ko tu te dari?" Jautāju kad viņa bija mani pietiekami daudz reizes apķērusi.
"Braucu garām. Nolēmu ienākt.. protams ja neesi aizņemts." Mamma teica.
"Tu zini ka man nepatīk pēkšņi pārsteigumi.." es notiecu.
"Es zinu.. un tu zini ka man nepatīk atskaitīties.." mamma uzsmaidīja. Apsēdāmies dīvānā.
"Cik zinu.. Kāda meitene apturēja Robertu un gandrīz izsauca policiju.." mamma aizdomīgi smaidīja.
"Jā.. Beatrise kaut kā to dabūja gatavu.." es nomurmināju.
"Beatrise! Tad lūk kā viņu sauc.. Roberts teica ka vārdu netrikšot jo negrib salauztu roku." Mamma teica un abi pasmējāmies.
"Jā.."
"Vai tev viņa patīk?" Mamma jautāja. Es paskatijos uz viņu ar "Tu nopietni?" Sejas izteiksmi un es jutu kā viņa staro no laimes.
"Nu tad man būs liels prieks viņu satikt." Mamma teica.
"Nu pagaidām viņa guļ bet ja vēlies vari rīt.." es iesāku.
"Viņa ir te?!" Mamma jautāja ar lielāko smaidu uz sejas.
"Mammu, viņu nevar atstāt vienu. Viņai ir grūti." Es skaidroju.
"Nu labi labi. Es jau tikai tā.. pajautāju." Viņa teica un piecēlās.
"Tu jau prom?" Jautāju.
"Jā. Bet es rīt NOTEIKTI ienākšu." Viņa atbildēja.
"Labi." Teicu un atvadījos.

Paķēru kolas pudelīti no ledusskapja un devos uz savu istabu, taču izdzirdēju Beatrisi kaut ko murminam.

"Celies.." es čukstēju un Beatrise satrūkusies apsēdās sēdus un saķēra galvu.
"Viss kārtībā?" Es jautāju.
"Jā.. vienkārši kārtējais murgs." Viņa atbildēja un paņēma no nakts skapīša ūdens glāzi.
"Vai varu kā palīdzēt?"
"Domāju ka nē.." Beatrise teica un devās atpakaļ miegā kamēr es devos uz savu istabu, novēlot viens otram arlabunakti.

*Beatrises POV*

Es pagulēju vēl kādu stundu un tad pamodos no vēl viena murga, taču šoreiz nesatrūkos. Visu rītu nosēdēju Daniela datorā ko viņš man bija iedevis.

Ap septiņiem es nogāju lejā un uztaisīju sev kafiju, taču tad mani nobiedēja kāda balss.

"Labrīt." Izdzirdēju kādu sievietes balsi. Satrūkos un mana kafijas krūze gandrīz izlija.
"Labrīt." Es noteicu.
"Mani sauc Everlija, bet mani parasti sauc par Evu. Esmu Daniela mamma." Sieviete smaidīja un paspieda manu roku.
"Beatrise." Es uzsmaidīju un nez kāpēc mana sirds sāka strauji pukstēt.
"Vakar vakarā biju ienākusi ciemos. Uzzināju ka esi šeit taču biji jau iemigusi. Vēlējos iepazīties." Sieviete skaidroja un izņēma no plauktiņa krūzīti.
"Es.. ceru ka nav iebildumu ka esmu šeit. Vienkārši.. Daniels ir mans vienīgais draugs.. un vispār vienīgais cilvēks ar kuru sazinos un runāju.." es teicu un jutos drusku neveikli.
"Nu beidz! Tu izskaties pēc ļoti jaukas meitenes. Man ir tieši prieks ka Danielam ir kāds tuvs cilvēks." Soeviete uztaisīja sev kafiju un abas devāmies iepazīties viesistabā.

*Daniela POV*

Piecēlos ar šausmīgām galvassāpēm. Piecēlos kājās un pieķēros pie nakts skapīša, otru roku uzlicis uz galvas. Kad galva beidza reibt es nogāju lejā. Ieraudzīju Beatrisi sēžam pie galda ar manu mammu un par kaut ko ļoti skaļi smejamies.

"Nopietni?" Es ejot abām ķēvēm garām smejoties noteicu.
"Labrīt." Everlija noteica.
"Skatos ka jau iepazinies ar Beatrisi.." Es atbildēju.
"Jā." Abas uzsmaidīja.
"Kur vispār stāv zāles?" Es jautāju.
"Nekur. Mēs toreiz visas zāles aizvedām uz vasarnīcu. Kas noticis?" Mamma atbildēja.
"Man sāp galva. Viss kārtībā." Es noteicu un devos atpakaļ augšā.

Kādu brīdi skatoties televizoru guļot zem segas, izdzirdēju kā mamma aizbrauc. Un tad Beatrise devās augšā.

"Drīkst ienākt?" Viņa nostājusies durvju ailē jautāja.
"Protams." Teicu un pagriezu televizoru klusāk.
"Es somā atradu ibumetīnu.." viņa man pasniedza tabletes.
"Paldies." Es teicu un apsēdos sēdus.
"Tava mamma ir ļoti jauka." Viņa smaidīdama teica.
"Nedaudz uzbāzīga." Abi pasmējāmies.
"Viņa pieminēja ka tev ir brālis un divas māsas." Beatrise ieinteresēta teica un apsēdās uz gultas.
"Emm.. jā." Es novilku.
"Kādēļ neesi to stāstijis?"
"Nezinu. Bet ja godīgi, tu par mani neko nezini." Es uzsmaidīju un viņa ar.
"Tas gan."
"Cik saprotu rīt mani vecāki būs vasarnīcā. Ja vēlies varam aizbraukt.. iepazīstināšu tevi ar savu ģimeni. Uzzināsi ko vairāk par mani." Es piedāvāju.
"Es.. nezinu." Viņa nolieca galvu.
"Sabiedrība nāks tev par labu. Es pazvanīšu. Teikšu ka ieradīsimies." Es noteicu un Beatrise viegli uzsmaidīdama taču nopietnu seju izgāja no istabas.

Labi labi. Zinu ka daļa iznāca vēlāk.
Dažas dienas vajadzēja apdomāt savu dzīvi un apkārt notiekošo.
Ceru ka jums patīk šī daļiņa un.. TE BŪS INTERESANTI!

💕💕💕