Tu esi vainīga!

14.Daļa

*Beatrises POV*

Es pamodos no.. sapņa. Pirmo reizi šo divu mēnešu laikā es kārtīgi izgulējos.. bez murgiem. Es piecēlos kājās. Daniels gulēja. Es izgāju no istabas un devos uz kāpņu pusi taču.. es saģērbos un gāju skriet. Sen nebiju skrējusi un man pietrūka garā ceļa gar jūru. Bija tikai 7:00 no rīta.

Pusdienlaiks. Visu šo laiku biju skrējusi pa pilsētu.. klaiņojusi pa ielām un tagad es atrodos pie mājas durvīm. Iegāju iekšā un Daniels taisīja ēst.

"Kur tu biji?" Viņš jautāja.
"Es.. sen nebiju skrējusi."
"Droši vien esi izsalkusi." Viņš teica un aicināja mani uzlikt sev porciju..
"Es.. neesmu. Kad paēdīsi, aizvedīsi mani līdz slimnīcai?" Es jautāju.
"Beatrise.. ārsts teica.." Daniels nopūtās un es viņu pārtraucu.
"Lūdzu.." es teicu.
"Labi." Viņš teica un ieslēdza televizoru.

Es uzgāju augšā taisīties. Sataisīju matus copē, uzvilku džemperi un apspīlētas džinsu bikses. Kājās uzvilku baltas zeķes un kedas. Paņēmu somiņu un... kaut kas mani vilka uz vecāku istabu. Es aizgāju un atverot tēva skapi, paņēmu cigarešu paciņu.

Es ieliku to somiņā un devos lejā kur Daniels jau ģērbās.

"Vai esi gatava?" Viņš jautāja.
"Jā." Es ar drebošu balsi teicu.

*Daniela POV*

"Beatrise.. mēs nezinam vai viņš šodien pamodīsies." Es teicu un nopūties skatijos uz Beatrisi.
"Es saprotu." Viņa teica un izgāja pa durvīm.

Iekāpām mašīnā un es varēju redzēt viņas uztraukumu par Leo. Kad ieradāmies slimnīcā, ārsti paziņoja ka Leo ir pamodies. Mums bija jāgaida līdz pat vakram lai beidzot varētu apciemot viņu palātā. Beatrise bija starā un mēs abi devāmies uz palātu. Skuķim acīs bija asaras.

"Leo!" Viņa iesaucās un paskrējusi garām ārstam apskāva manu draugu.
"Em.. Dakter, vai varat novākt šo sievieti no manis?" Leo paziņoja un šie vārdi iedragāja Beatrises sirdī caurumu.
"Ko? Le.. Leo nejoko!" Viņa teica asarās.
"Kas jūs esat?" Leo nesaprata.
"Beatrise.. es domāju ka mums jāiet." Es teicu jo ārsts taisijās Beatrisi izvest no palāta pats.
"Leo! Lūdzu beidz.." viņa sāka raudāt un gribēja apķert viņu taču atnāca sargs un izveda mūs abus ārā no palātas.

Ārsts ātri paziņoja ka Leo ir pazaudējis visu savu atmiņu un aizgāja atstājis Beatrisi manās rokās.

Meitene bija sagrauta. Es arī. Es biju šokā un skatīdamies kā apsargs mūs ved ārā, saķēru Beatrisi. Viss notika ātri.

Un te nu es biju. Skatijos apkārt lielajai pilsētai un ar vienu ausi dzirdēju kā meitene bija sagrauta.. viņa sēdēja uz soliņa un saķērusi savus matus raudāja.

Es piegāju pie viņas. Es viņu piecēlu kājās un cieši apskaujot noskūpstiju pieri. Man acīs arī bija asaras. Viņa apķērās ap mani un es jutu kā viņa nevar nostāvēt.

"Ejam..." es klusu noteicu un pazvanīju Kimberlijai lai atnāk pakaļ mašīnai. Es pats izsaucu taxi un iesēdināju sagrauto meiteni aizmugurējā sēdeklī. Es apsēdos viņai blakus un ieskatijos viņas sarkanajās acīs. Viņa pieliecās pie manis un es uzliku roku uz viņas pleca.

Nosaucu savu adresi šoferim. Par laimi Beatrise aizmiga. Kad bijām klāt, es viņu viegli pabalstiju lai viņa pamostas. Viņa satvēra manu plaukstu un devāmies abi iekšā. Kamēr mēs stāvējām satiksmē, Kimberlija bija izbraukājusi visas mazās ielas un laicīgi ieradusies mājās ar manu mašīnu.

"Kas notika?" Viņa jautāja.
"Nekas. Leo iekļuva avārijā un tgaad ir zaidējis atmiņu." Es teicu un tikai tad iedomājos cik tas sāpīgi ir Beatrisei.
"Ak Dieniņ." Kimberlija nosmējās.
"Beidz būt čūska. Mamma nav zvanījusi?" Es jautāju.
"Pagaidi.. Kimberlija ir tava māsa?" Beatrise jautāja.
"Jā." Es nosmējos par stulbo jautājumu un tikai tad sapratu ka es nekad nepaskaidroju kas viņa ir.
"Un ko tu padomāji?" Kimberlija riebīgi smaidīja.
"Labi.. man pietiek. Kimberlij.. brauc mājās. Beatrisei ir jāizguļas.." es teicu saprotot cik viņai ir grūti.
"Labi labi. Nebēdā meitēn. Dzīvē tā gadās." Pirmo reizi viņa jauki noteica un aizgāja paņemot savu jaku.

"Vai es varu uzpīpēt?" Beatrise jautāja un izņēma no savas somiņas cigarešu paciņu.
"Nē." Es teicu un to noņēmu.
"Daniel.." viņa paskatijās uz manis.
"Ne bez manis." Es pabeidzu savu domu un iedevu viņai vienu cigareti.

Mēs sēdējām dārzā uz soliņa un pīpējām.

"Man viņa pietrūks." Beatrise teica.
"Viņš nekur nepazudīs. Mēs varam atgriezt atpakaļ viņam atmiņu vai arī radīt jaunas." Es mierināju skuķi.
"Nav jēgas. Viņš turpinās savas studijas."
"Domā ka viņš atceras par tādām?" Es iesmējos.
"Ja arī nē tad viņa mamma viņu piespiedīs. Es tāpat viņai nekad nepatiku tādēļ viņa būs laimīga ka viņš mani neatceras." Meitene iesmējās taču bija ļoti noskumusi.
"Es domāju ka ir vērts pacensties. Viņš tomēr bija tavs labākais draugs." Es teicu un nometu cigaretes atlikumu.
"Mēs atsvešinājāmies. Viņam būs labāk bez manis." Skuķis runāja un smaidīja. Viņa šo uzņem daudz labāk nekā es domāju.
"Man prieks ka tu šo iztver kaut cik pozitīvi." Es uzsmaidīju un mans telefons sāka zvanīt.

~Leo~

"Man.. šis jāpaceļ. Vari doties uz istabu un līst gultā. Tev jāatpūšas." Es teicu.
Beatrise aizgāja.

"Leo?" Es pacēlu.
"Vai viņa noticēja?" Viņš jautāja skumjš.
"Ko? Kam?" Es nesapratu.
"Vai Beatrise noticēja tam.. ka es viņu esmu aizmirsis?"
"Tu visu atceries?" Es biju šokā.
"Kā es jūs varētu aizmirst?" Leo iesmējās.
"Ak Dievs! Vecīt.. tu viņai devi sirds trieku." Es teicu starā.
"Viņa nedrīkst to zināt. Ka es visu atceros."
"Ko?" Es pārjautāju.
"Es to daru viņas labā. Ja viņa spēs dzīvot bez manis.. viņai būs daudz vieglāk. Tici man.. es viņu esmu daudz sāpinājis un viņa turējās pie manis pārāk cieši. Ja viņa uzticētos tikai man.. viņa nevarētu pilnveidot pati savu dzīvi. Taču tagad viņai esi tu. Es zinu ka tev viņa patīk un es ceru ka tu lar viņu parūpēsies. Es to nespēju ar tādu attālumu." Leo teica ļoti skumji un ik pa brīdim nopūtās.
"Leo. Tu zini ka tas ir vienkārši FUCKED UP?!" Es bļāvu.
"Nebļauj. Es zinu.. bet padomā pats.. būs daudz labāk ja viņa pieķersies tev nevis man." Leo skaidroja.

Es nospiedu klausuli.
Šo visu man bija jāsagremo un jāsaprot.