Tu esi vainīga!

34. Daļa

*Daniela POV*

Es izskrēju no kluba. Meklēju Beatrisi jau vairākas stundas. Laiks skrēja. Ārā jau bija gaišs un manas acis centās saskatīt meitenes seju, acis vai pat matu cirtu.. taču nē.
Viņas nebija. Nebija ne brūno viļņoto matu, ne zilo acu..

Biju jau pazvanījis kluba īpašniekam, kurš ir man pazīstams un viņš teica, ka pateiks apsargiem lai Beatrisi meklē. Taču kāda iespēja, ka viņa ir klubā, ja es jau stundām ilgi esmu viņu izmeklējies. Meitenes telefons bija izslēgts vai izlādējies un tas man vēl vairāk sita pa nerviem.

Apskrēju visu kluba apkārtni. Apskatīju visus stūrus, cilvēku barus, krūmus un pat blakus esošo parku.
Viņas nekur nebija.
Šī bija slikta doma.
Bija slikta doma braukt uz klubu.
Es zināju..

Mans prāts šaudijās turp un atpakaļ līdz pie manis pieskrēja kluba īpašnieks ar telefonu rokās. Viņš parādīja man kameras video.. Es.. biju šokā.

Beatrise nokrīt..
Piebrauc melns buss.
Divi vīrieši maskās.
Un viņas vairs nav..
Tukšums.
Tukšums iesēdās manā sirdī.

Es pateicos un teicu lai atsūta man video. Skrēju uz auto stāvvietu.. taču pareiz. Es nebiju atbraucis ar savu mašīnu.

Es esmu iedzēris.
Taču alkahola reibums un sajūta organismā pazuda vienā momentā.. jau tad kad meklēju Beatrisi klubā.

Izsaucu taxi un ātri devos uz vecāku māju.
Brauciens likās ka ilgst mūžību un mana sirds pamazām plīsa pušu. Acis bija sarkanas.

Ieskrēju iekšā un pirmais ko es izdarīju ir izdzēru konjaka glāzi. Līdz tam laikam mani vecāki bija pamodušies un mamma skrēja lejā pa kāpnēm.

"Dēls.. kas pie velna notiek?!" Mamma jautāja uzliekot rokas man uz pleciem. Es pagriezos pret viņu.
"Viņas nav.. viņu paņēma." Es teicu un izšķaidīju glāzi pret sienu. Mamma satrūkās.

Viņa momentā mani apsēdināja un devās augšā ģērbties kamēr tēvs jau bija saģērbies un kaut kam zvanīja. Džeimss arī bija pamodies taču mamma viņu aizsūtīja atpakaļ gulēt.

"Daniel tev jāizguļas." Mamma teica.
"Tu normāla esi? Kāda gulēšana?" Piecēlos kājās un saķēru galvu.
"Uzticies man.. mēs viņu atradīsim. Bet tagad aizej izgulies!" Mamma mani vilka uz istabu.
"Es neiešu gulēt nezinot kur ir Beatrise.." es teicu.
"Vai tu vienreiz dzīvē vari man uzticēties?? Vienu reizi!" Mamma sāka palikt dusmīga.

Es pagriezos un tomēr paklausiju viņu.
Ilgi nevarēju aizmigt. Viņa vienmēr man ir blakus.. kā viņa dažreiz noraustas miegā.. vai arī kad murgo.. vai arī vienkārši saldi guļ un mierīgi izpūš siltu gaisu man uz krūtīm.

Domājot par viņu..
iemigu.

Pēkšņi izdzirdēju kā tētis runā pa telefonu. Es aši atvēru acis un izlīdis no gultas skrēju lejā. Tēvs tieši nolika klausuli un stāvot pie letes domāja.

"Pie velna.." viņš noteica.
"Kas?!" Es jautāju.
"Dēls.. mēs viņu atradīsim. Es viņu atradīšu.. tā ir mana vaina.." tēvs teica.
"Nu bet protams! ATKAL TU UN TAVA SŪDA KOMPĀNIJA! Nesaprotu kāda velna pēc tu neaizej no tiem sūda mafiozo..." Bļāvu viņam virsū.

Man acīs bija asaras.
Es nekad neesmu nevienu tā mīlējis.
Un tagad, kad viņa ir nolaupīta, mana sirds pukst lēnāk.. tā plēšas uz pusēm.

Apsēdos dīvānā. Pēc brīža Tēva telefons noskanēja.
Viņam bija pienākusi īsziņa. Tēvs pacēla telefonu un ātri izlasīdams to, pagriezās pret mums.

"Kāpjat mašīnā. Izsekoja laupītāju telefona atrašanās vietu. Mīļum, uzzvani vecmammai lai dodas pieskatīt bērnus. Daniel, Paņem manu pistoli." Tēvs paziņoja.

Es devos uz pagrabstāvu un paņēmu tēvam Glock 19 pistoli.. manas asinis vārijās.

Es gribēju sasist to cilvēku kas spēja man atņemt Beatrisi. Es vēlos lai viņš deg elles liesmās. Lai cieš.

Iesēdos mašīnā un tēvs uzsāka braukt. Mēs izbraucām no pilsētas un krietnu gabalu braucām pa zemes ceļu, kā arī apkārt mums bija plašs mežš.

"Mēs drīz būsim. Dēls, tu paliec maš.."
"Nekādā fucking gadījumā!" Es viņu pārtraucu.
"Daniel, klausi taču tēvu." Mamma ierunājās.
"Es iešu tur iekšā, ar vai arī bez jums." Es noteicu strikti.
"Tad lūdzu turies aiz manis. Es nevēlos lai tev kas notiek." Tēvs atbildēja.
"Ko viņi teica kad zvanīja?" Es jautāju.
"Viņi prasīja 50 000 par meitenes atlaišanu un 5 manus labākos klientus." Tēvs atbildēja.
"Un tu piekriti?"
"Protams. Teicu ka rīt satikšos ar viņiem pie pilsētas robežas. Mēģināju padarīt sarunu garāku, lai mans draugs var izsekot kur atrodas zvanītājs." Tēvs teica.

Es klusēju. Visu atlikušo ceļu, līdz mēs piebraucām pie kādas pamestas četrstāvīgas laboratorijas.