Tu esi vainīga!

8.Daļa

Ieejot iekšā, telpa jau bija pilna ar dzērušiem jaunekļiem un dejojošiem cilvēkiem.

Paķēru no kādas paplātes kokteili.

Tālāk sekoja dejošana. Es kustējos līdzi ritmam.. es klausijos tik labas dziesmas. Izdzēru vēl pāris kokteiļus.

Dejas.
Kokteiļi.
Dziedāšana.
Dejas.
Kokteiļi.
Dejas.
Kokteiļi.
Kokteiļi.
Kokteiļi.

Es sēdēju pie bāra un runāju ar puisi kas atradās aiz letes. Varbūt viņš bija pagriezies ar muguru pret mani un mani nedzirdēja, es tik un tā ar viņu runāju. Man bija jautri.

Man blakus apsēdās kāds puisis un uzsmaidīja. Es uzsmaidīju pretī un kalusoties skaļajā mūzikā pacēlu glāzīti. Pusis pacēla savējo un mēs abi iztukšojām glāzītes.

"Ejam dejot?" Puisis kliedza lai es viņu sadzirdētu.
Nedaudz pasmējos.
"Nē." Es atbildēju.
"Kapēc?" Viņš bija drosmīgs lai man pajautātu.
"Tapēc ka tu ar mani flirtē, bet man tu nepatīc." Es atbildēju un sāku smieties.

Alkahols bija pārņēmis manas smadzenes. Es sāku dejot viena un beigās biju pašā priekšā.

Kad izgāju ārā no kluba, brīdi apdomāju vai uzpīpēt vai nē. Es nolēmu to izdarīt vēlāk. Pašlaik man bija jātiek atpakaļ uz vasarnīcu.

"Haaaaalooooooooooouuuuuu." Es novilku kad kāds pacēla klausuli.
"Beatrise?" Dzirdēju Daniela balsi.
"O! Daniel!!! Klausies. Es tev baigi gribēju atvainoties par to ko tur samuldēju un tu esi labs draugs bet tu vienkārši negribi lai tevi uzzinu un iepazīstu un mani tas apmierina līdz brīdim kad mani nepa.. nepametīsi un vai vari atrbraukt man pakaļ?" Es dzērumā sāku raudāt.

Jūtos tā kā visi vampīri no vampīru dienasgrāmatās - pastiprinātas emocijas.

"Kur tu esi?"
"Emmmmmm.. vai es esmu vasar.. nē! Pie kaut kāda bāra. Kluba! Jā.. uz ķiršu ielas.. vai uz ķimeņu? Es esmu uz ielas."
"Nekusties. Stāvi uz vietas un gaidi mani. Skaidrs?"
"Labi Daniiiiiii..." es iesmējos un apsēdos uz kaut kāda sola.

Pēc vairākām minūtēm pie manis piestāja mašīna un Daniels nāca uz manu pusi.

"Nu? Un ko tu atkal izdarīji?"
"Vai tu smaidi?!" Es piecēlos kājās un man uz sejas rotājās pārsteiguma plašs smaids.
"Varbūt." Viņš sagrāba mani aiz rokas kad gandrīz nokritu.
"Tas ir jaunums." Es teicu.
"Nepierodi." Viņš nedaudz nosmējās.

Viņš iesēdināja mani mašīnā un es atstutēju galvu pret logu un aizvēru acis. Tikai tagad jutu cik ļoti man sāp kājas. Tās pulsēja un visu rāva krampī. Daniels iesēdās mašīnā kamēr es saķērusi kājas raudāju.

"Kas notika?" Viņš jutāja.
"Sāp!" Es histērijā bļāvu. Daniels pasmējās.
"Izgulēsies un viss būs kārtībā. Kur braucam?"
"Uz vasarnīcu." Nomurmināju cenšoties nomierināties.
"Un kur tāda ir?" Daniels jautāja bet es nepaspēju atbildēt kā jau biju iemigusi.

*Daniela POV*

Adresi dabūju no Leo. Es nespēju pamodināt Beatrisi. Lai arī cik ļoti es negribu to izrādīt, man patīk viņas klātbūtne. Man patīk cik stūrgalvīga un neprātīga šī meitene ir.  Vienmēr gribas viņu mācīt ko nedrīkst darīt. Būt viņai klāt, it īpaši tādēļ ka viņai neviena izņemot Leo nav. Un tas cik viņa ļoti mēģina man pietuvoties taču tai pašā laikā neļauj man pietuvināties viņai.

Ap pieciem es piebraucu pie vasarnīcas. Nedaudz pabakstiju Beatrises plecu un kad viņa nereāģēja, es pārbaudīju pulsu. Smagi nopūtos kad meitene nodrebinājās.

Nopūtos un sapratu ka citas izejas nav. Man viņa ir jāaiznes līdz vasarnīcai un jāapgulda siltumā. Noliku meiteni uz dīvāna pirmajā stāvā viesistabā. Apsedzu viņu ar pledu.

Nevēlējos ložņāt vai rakņāties pa šo vasarnīcu, taču pāri letei pie ledusskapja pamanīju lielu zīmi ar uzrakstu...

"Pārtika pietiek visām 4 dienām! Nesavāri sūdus un tiekamies drīz.
No krustmātes."

Noskatijos uz Beatrisi un jau gribēju iet ārā lai brauktu mājās taču viņa piecēlās kājās.. un tajā brīdī es sapratu ka viss ir daidz sarežģītāk nekā izskatijās.

"Kur tu iesi?!" Viņā skaļā balsī jautāja.
"Kušs!" Es noteicu.
"Kas ir? Mums uzbrūk?!" Viņā piegājusi pie manis pavisam tuvi čukstēja.
"Jā. Ej uz guļamistabu." Es teicu un zināju ka viņa noticēs jo viņa bija ļoti apreibusi.
"Ejam." Viņa pavilka mani aiz rokas.
"Es braucu uz mājām." Es teicu.
"Ko?! Nē! Tu paliksi viesu istabā. Tevi nogalinās." Viņa teica un gandrīz nokrita uz trepēm.
"Beatrise.."
"Nē! A-a- aaaa! Nekādu Beatrisee. Ejam." Viņa bija pārāk piedzērusies un es nolēmu piekrist tikai tapēc, ka viņu vajag pieskatīt.

Viņa iegūlās gultā un aizmiga. Atstāju durvis vaļā un atradu tā saucamo viesu guļamistabu. Apgūlos virsū segai un caur atvērtajām durvīm vēroju Beatrises istabu, kas atradās tieši pretī viesu guļamistabai. Pēc pusstundas iemigu.

Es pamodos ap vienpadsmitiem.
Piecēlos kājās un iedams uz pirmo stāvu, pamanīju ka Beatrises vairs nav gultā. Es lēnām iegāju istabā kur 100% vakar biju atstājis skuķi gulēt. Pēkšņi izdzirdēju atveramies kaut kādu bundžu un dzirdēju mazus akmentiņus sitamies viens pret otru.

Es ātri skrēju uz vannasistabu taču durvis bija aizslēgtas.

"Pie velna! BEATRISE ATVER DURVIS!"

Bet viņa klusēja.

"BEATRISE! Velns parāvis es teicu ATVER DURVIS!" Es bļāvu un dauziju durvis ar plaukstām.

Manī bija panika, izmisums un trauksme vienlaikus. Lai arī es nezinu kapēc es esmu pie šī skuķa, toties es neļaušu viņai sev kaut ko nodarīt.

Es ātri sāku meklēt kaut ko, ar ko es varētu sadauzīt slēdzeni un tikt iekšā. Aiz manas elsošanas un sviedru tecēšanas es dzirdēju meiteni dziļi bet raustīti elpodam.

Es tērēju laiku. Es nostājos priekšā durvīm un ar sānu stipri ieskrēju tajās. Tās atvērās vaļā un es ieraudzīju Beatrisi...