Tu esi vainīga!

25. Daļa

Pamodos mierīgi. Neredzēju ne sapni ne murgu. Daniela istabā nebija toties dzirdēju viņu lejas stāvā. Uzvilku čības kājās un devos lejā, taču pamanīju ka mājas durvis ir vaļā. Sajutos nedroši. Paksatijos pa logu un pagalmā nebija Daniela mašīnas.

Es sastingu. Kaut kas rakņājās pa virtuvi. Redzēju pa logu ka pie mājas pielavās apsargs un norāda man lai es klusām dodos augšā. Purinu galvu. Es nevēlējos nekur doties ja man draud briesmas. Tas kurš tur rakņājās mani var izdzirdēt.

Roberts devās iekšā lēnām un nākamajā brīdī pret viņu tika vērsts ierocis. Tas bija melns un es redzēju tikai tā galu.

"Es dodu tev piecas sekundes lai pazustu!" Dzirdēju vīrieša balsi skaļā un draudošā tonī.

Viņš sāka skaitīt.
Roberts uzsita pa pistoli un atskanēja šāviens. Roberts saņēma zagli un uzkāpa tam virsū. Zaglis centās aizsniegt pistoli kas bija nokritusi uz zemes.

"BEATRISE IZSAUC POLICIJU!" Roberts bļāva un es devos viņam palīdzēt kamēr zvanīju policijā. Zaglis aizsneidza ieroci un tad viss gāja kā palēlinājumā.

Viņš to notēmēja pret Robertu taču es to nevarēju pieļaut. Es esmu šo pelnījusi. Es nogrūdu robertu no zagļa.

*ŠĀVIENS*

Es saķēru savu vēdera labo pusi. Telefons nokrita zemē. Manas kājas kļuva nejūtīgas un es reāli centos elpot. Es nokritu uz zemes.

Roberts stiedzās pie manis un zaglis pazuda no šīs mājas izskriedams ārā pa durvīm.

"Beatrise. Elpo mierīgi!" Roberts teica.
"Es.." centos izdvest.
"Ievainots cilvēks. Brūce labās vēdera puses sānā un asiņošana." Roberts pacēlis manu telefonu runāja un drīz jau nosauca adresi.

Viss kļuva pelēcīgs..

"Daniel.." es izdvesu un viss palika melns.

*Daniela POV*

"Daniel.." Gāju garām apsargam kas vēlējās man ko teikt taču savilcis dūres devos viņu neklausīdamies.
"Kur viņa ir?!" Bļāvu pa visu māju kurā valdīja haoss. Visur apkārt bija policija.
"Es atvainojos. Vai jūs esat Daniels?" Kāda sieviete piegāja man klāt un jautāja.
"Es uzdevu jautājumu. Kur ir Beatrise?" Es piegāju pie viņas ļoti tuvu un ar dusmām acīs skatijos uz viņas.

Sieviete teica ka viņa ir nogādāta kādā no slimnīcām.

Uzreiz devos ārā pa ceļam uzsitot ar dūri pa sienu.

"Daniel es varu paskaidrot?" Apsargs man jautāja.
"Es varu paskaidrot tev. Tu esi atlaists." Es noteicu caur sakostiem zobiem un iesēdies mašīnā zvanīju mammai.
"Dēls?" Mamma izdirdēja kā es strauji elpoju.
"Vai skatijies kamerās?" Es jautāju.
"Nē. Kas noticis?" Viņa sāka satraukties.
"Bea.. Beatrise ir sašauta." Es teicu un pār manu ķermeni pārskrēja lielākās dusmas kādas vien var pārskriet.
"Nomierinies. Vai zini kur viņa atrodas?" Mammas balss izmainījās un viņa centās būt mierīga.
"Nē." Es saķēru galvu.

Mamma atsūtīja pēc kāda laika īsziņu. Viņa bija noskaidrojusi kurā slimnīcā ir Beatrise. Es momentā iedarbināju mašīnu un devos turp. Ieskrēju slimnīcā un meklēju kādu galveno. Ieraudzīju arī Lāsmu ieskrienam slimnīcā.

"Daniel.. kur viņa ir?" Lāsma bija sarkana. Acis bija pilnas ar asarām un ļoti sarkanas.
"Es.. nezinu." Nespēju parunāt.

Pie mums piegāja ārsts.

"Vai jūs esat Beatrises ģimene?"
"Jā. Kur viņa ir?" Lāsma jautāja.
"Meitene tika ievainota taču par laimi nav nekas traks. Lode skāra tikai ādu un pāris asinsvadus taču jauniete jūtas labāk. Labāk pāris dienas lai padzīvojas slimnīcā. Es varu jūs aizvest uz viņas palātu." Ārsts skaidroja skatoties papīros un mēs sākām viņam sekot.

Nonācām pie palātas durvīm. Es sastingu ieruadzīdams viņu caur stikla logu. Pie viņas bija medmāsa..

"Vai tu neiesi iekšā?" Lāsma jautāja.
"Neesmu pārliecināts vai viņa vēlas mani redzēt."
"Tu joko vai ne?" Lāmsa teica un paņemot mani aiz rokas, ievilka palātā.

Beatrise stāvēja atstutējusies pret kumodi un medmāsa tieši ņēma ārā no viņas kaut kādu šļirci. Kad viņa aizgāja, Lāsma devās apskaut meiteni, ļoti prātīgi. Es stāvēju un klusēju līdz viņa pati pienāca pie manis un apķēra mani.

"Piedod ka nebiju blakus.." es čukstēju.
"Tas nav tavs pienākums." Beatrise smaidīdama atbildēja.

Es uzliku zodu uz viņas galvas un centos saņemties. Es nekad nebiju izjutis tik lielas sāpes.. kad neesmu ievainots.

Meitenei tika apdraudēta dzīvība un viss mana tēva dēļ.
Zaglis droši vien ka atkal centās apzagt māju. Tādēļ pie mājas ir kameras un ir apsargs.. vairs jau nav.

"Nu ko.. dodamies?" Viņa lēnām uzvilkusi jaku pieturēja sānu un teica.
"Uz kurieni? Ārsts teica.."
"Ārsts teica ka man te jābūt vēl dažas dienas. Zinu. Viņi vienmēr tā saka. Bet brūce mav dziļa un šuves ir tikai 3. Tas sadzīs ātrāk nekā kaķa skrāpējiens un sāpes pāries. Bet tagad Daniels izdomās kā var tikt ārā no slimnīcas." Beatrise teica pārleicināta.
"Nē. Beatrise, ārsti saka ka tev te jābūt, tātad tam ir iemesls." Es teicu.
"Lāsma?" Beatrise paskatijās uz viņu. Lāsma brīdi domāja.
"Aizmugurējā ieeja vienmēr ir vaļā." Lāsma nopūtusies atbildēja un devās uz durvju pusi.
"Nē! Neviens nepametīs šo palātu kamēr Beatrise nebūs atveseļojusies!" Es teicu.
"Daniel." Beatrise skatijās uz manis ar skumjām actiņām.
"Labi. Bet mēs dosimies uz manu vasarnīcu, tur būs drošāk." Es strikti noteicu.
"Tevi ir ātri pierunāt."

Beatrise uzsmaidīja un apķērusi Lāsmu ierunājās...
"Dodies mājās. Es notiekti tev pazvanīšu un kad jutīšos nedaudz labāk tad notiekti ieradīšos mājās.. ok?"
"Labi." Lāsma uzsmaidīja un apķēra meiteni taču viņa nedaudz iekunkstējās.
"Viss labi." Viņa teica kad pieskrēju klāt lai saķertu viņas elkoni, gadījumā ja viņa kristu. Viņa noņēma manu plaukstu no viņas, uzsmaidīja un devās pirmā ārā no palātas.
"Šī ideja man nepatīk." Es teicu apstādinot Lāsmu.
"Man arī nē.. bet to meitēnu visu dzīvi ir kontrolējuši. Viņa ir pieaugusi.. lai pati lemj kas viņai ir labāk."
"Jūs nākat?" Beatrise uzsauca.
"Un.. viņa ir blakus tev. Es tev uzticos." Lāsma teica un mēs devāmies ārā pa slimnīcas aizmugurējo izeju.