Tu esi vainīga!

13. Daļa

Es stāvēju un skatijos uz Danielu.

"Jā. Es esmu kādreiz sāpināts. Es arī sāku tusēt, dzert un pīpēt, bet tu.. tu mani izmainīji. Es nesparotu kapēc.. Tu vienkārši sāc mani izmainīt. Tu vienmēr vāri sūdus un lai tu būtu dzīva.. es vairs nedzeru. Visu laiku gaidu kad iezvanīsies telefons un tu būsi piedzērusies, tapēc es nedzeru. Es zinu ka tev neviena nav, tādēļ es beidzu dzert lai tieši tajā momentā klausītos tavās stulbajās diskusijās un varētu aizbraukt tev pakaļ. Saproti? Es esmu te.." viņš izskatoties sāpināts vārijās un pēdējo teikumu izteica nopūšoties.
"Daniel beidz. Tev nav jāmainās manis dēļ. Leo tev palūdza mani pieskatīt bet tas bija tavs lēmums to darīt vai nē. Es tev lūdzu beigt viņu klausīt. Es negribu tevi izmainīt.."
"Bet ja es vēlos?" Daniels jautāja.
"Tu vēlies mainīties? Mani dēļ?" Es jautāju izmisusi.
"Jā. Jo es vēlos ar tevi draudzēties. Es vēlos būt tev blakus tā kā tu ar Leo. Man nav neviena ar ko runāt un visi tie tirliņi ar ko es dzeru kopā.. tie ir tikai cilvēki kas prot dzīvot uz mana rēķina. Pēdējās dienās.. vasarnīcā.. viss ko es vēlējos bija sargāt tevi no pašas jo tu nesaproti uz ko esi spējīga. Beatrise, es vēlos ar tevi draudzēties! Es vēlos ar tevi runāt un tev uzticēties." Daniels izmisis sauca.

Es piegāju pie viņa un cieši viņu apķēru. Un tad mans telefons novibrēja. Es izvilku to no šortu kabatas un momentā manas acis piepildijās ar jaunām asarām.

"Leo ir slimnīcā." Es paziņoju un mana galva sāka griezties. Es momentā skrēju ārā.
"Pagaidi KO??" Daniels nesaprata.
"Uz.. uz slimnīcu! BRAUCAM!" Es bļāvu.

Pēc desmit minūtēm mēs bijām klāt un es ieskrēju slimnīcā.

"Kur ir Daniels?" Es jautāju kādai medmāsai.
"Beatrise?" Es izdzirdēju Janas balsi.
"Jana? Kur ir tavs brālis??" Es jautāju viņai.
"Viņš ir 135 palātā taču.. tur nevienu nelaiž." Sešpadsmit gadus vecā Leo māsa man skaidroja.
"Kādēļ? Kas vispār notika?" Es teicu un man aiz miguras nostājās Daniels un neko nesaprata.
"Leo iekļuva satiksmes negadījumā. Viņu notrieca kāds vieglais auto." Meitenei acīs bija asaras.
"Pagaidi.. cik smagi viņam ir?" Daniels iejaucās.
"Viņam ir lauzta roka taču.. Leo ir komā." Meitene man paziņoja. Es paskatijos uz Danielu un man aizrāvās elpa. Es apsēdos uz krēsla, kurš bija novietots rindā līdzās pārējiem.

*Daniela POV*
Es jutos iekšēji sagrauts. Leo ir mans vienīgais īstais draugs kurš mani ļoti labi zin. Plus vēl.. zinot ka tas bija kāda cilvēka vienīgais draugs.. tas sāp. Es nespēju noskatīties kā Beatrise sēž ieķērusies savos matos dēļ uztraukuma. Es izgāju ārā un uzpīpēju. Šis skuķis mani pavisam ir izmainījis.

Es iegāju atpakaļ slimnīcā. Beatrise joprojām sēdēja. Apsēdos viņai blakus un.. gaidīju. Vienkārši gaidīju.

Pienāca vakars un Beatrise bija aizmigusi. Viņas galva bija atstutēta pret manu plecu un viņai ap pleciem bija mana jaka, kājas viņa bija pievilkusi pie sava ķermeņa. Kad ārsts tuvojās uz mūsu pusi, Skuķis notrīsēja un piecēlās.

"Beatrise?" Ārsts jautāja.
"Jā?" Viņa piecēlās kājās.
"Man kāds teica ka jūs gaidat uz pacientu Leo. Viņa situācija nav pārāk smaga. Lauzta roka.. jā.. taču koma neieilgsies vairāk par 2 dienām. Tādēļ jūs un jūsu puisis varat doties mājās.. izguļaties un mēs pazvanīsim kad būs jebkādi junumi.. tikai lūgums atstāt savu numuru pie uzņemšanas galda." Ārsts teica.
"Mēs neesam kopā un es netaisos nekur iet." Skuķis nosmējās un dusmīgs teica.
"Beatrise... mums uzzvanīs ja kaut kas mainīsies. Tev ir jāizguļas.. normālā gultā." Es teicu.
"Es netais"
"Beatrise." Es teicu.

Viņa laikam redzēja cik noguris es biju jo viņa piekrita. Kad ieradāmies viņas mājā, bija jau 2 naktī. Beatrise pa taisno gāja uz gultas pusi.

"Am.. Daniel. Tu vari pagulēt tur kur Leo taisijās.. ja tev nav iebildumu. Nevēlos lai brauc prom." Meitene bija ļoti nogurusi.
"Labi." Es atbildēju.

Bet es negulēju. Es visu nakti pavadīju augšā gaidot kad viņa bļaus.. kad viņai atkal rādīsies murgi jo es nevēlos lai cieš. Taču es satrūkos kad ieraudzīju viņu ienākam istabā.

"Daniel?" Viņa klusu čukstēja.
"Esmu augšā." Es atbildēju.
"Man ir bail." Vina teica un sāka raudāt.
"Dēļ kā?" Es uzdevu stulbu jautājumu.
"Ja nu viņš nepamostas.. ja nu es pazaudēju vēl kādu cilvēku.." viņa raustoties teica.
"Nāc šurp." Es teicu īsti nepārliecināts. Es negribēju tikt atraidīts un es necentos to pateikt tā it kā vēlētos gultā..

Šajā mirklī es sev galvā teicu...
Tu viņu mīli.

Viņa slaucīdama asaras apgūlās man blakus. Mēs skatijāmies griestos.

"Iedomājies ka Leo ir lejā. Sēž dīvānā skatās seriālu un gaida kad varēs tevi pamodināt.." es teicu.
"Tu.. zini par maniem murgiem?"
"Jā.." es atbildēju.
"Un ko tas man dos? Iedomāties par viņu.."
"Vienkārši to domājot aizmiedz. Ar Leo viss būs kārtībā.. es zvēru. Ver ciet acis un izgulies." Es teicu.

Ieturējis distanci centos iet gulēt. Lai arī cik ļoti vēlējos apķert raudošos meiteni.. man tas nebija jādara. Viņa pati lēc brīža atstutēja savu galvu pret manām krūtīm. Viņa nedroši uzlika savu mazo roku man uz krūtīm un klusu noteica "arlabunakti".

Es uzsmaidiju.
Beidzot mēs nekašķējamies un esam viens otram blakus jo paši tā vēlamies.