Tu esi vainīga!

11. Daļa

Neticu es viņai. Kādēļ lai es mīlētu tādu bad boy kā Daniels. Viņš mani tikai pieskata un ir mans draugs. Vienkārši parasts draugs. Un viņam pret mani jau nu tiešām jūtu nav.. un nebūs.

"Hey." Daniels vakarpusē pieklauvēja pie durvīm kuras bija vaļā. Es biju ielīdusi gultā un ieslēgusi nakts lampiņu lasiju grāmatu.
"Čau." Uzsaucu un ieliku grāmatā grāmatzīmi.
"Ceru ka nesakašķējies ar Kimu. Viņa mēdz būt kaitinoša. Un viņa ir ļoti dzēlīga." Daniels iesmējās un apsēdās uz gultas. Es noliku grāmatu uz plaukta.
"Nē. Mēs vienkārši runājām." Es teicu.
"Runājāt? Par ko?" Viņš jautāja.
"Nu tu zini.. meiteņu lietas." Es teicu un mākslīgi pasmējos.

Laikam jau man rūp Daniels. Es zinu ka viņš dziļi sirdī ir jauks.. es to jūtu. Zinu. Varbūt viņam kaut kas ir noticis.. varbūt kaut kas viņu nomāc un tādēļ viņš ir noslēgts. Bet es nenosodu viņu.. jo lai arī cik dažādi mēs esam, šī lieta mums ir kopīga. Es arī dēļ sāpēm esmu ievainota un nevēlos atvērties.. bet tas prasa laiku. Un man nav neviena cita. Man nevienu nevajag.. es varu dzīvot pati, bet kur tas mani novestu? Leo gribēja lai es ar Danielu sadraudzējamies.. es arī to gribu. Tagad jā.

"Skaidrs." Viņš atbildēja.
"Daniel?" Es paliku skumja.
"Kas?" Viņš jautāja pieceļoties kājās.
"Tu taču zini ka vari man uzticēties?" Es jautāju.
"Jā labi." Daniels pasmējās un aizgāja.

Nu redz. Viņš ir ievainots.. neviens cilvēks nav piedzimis bezkaunīgs un ļauns. Es ielīdu gultā un izslēdzu gaismu.

Man ir bail.. man ir bail aizmigt. Bail gulēt. Bail atkal ieraudzīt viņu.. es elpoju strauji bet sajūta bija tāda it kā plaušās nebūtu gaisa. Es pielecu kājās un ātri skrēju uz balkona pusi. Es izskrēju ārā un apsēdos uz zemes. Kad man palika labāk, es uzzvanīju Leo. Viņš protams ka necēla. Es iegāju atpakaļ istabā un ieslēgusi nakts lampu iegūlos gultā. Jutu ka mana sirds joprojām joņo taču aizvēru acis un mēģināju iemigt.

Atkal.. sāpes.. ciešanas un tas murgs. Es pielecu sēdus un saķeru galvu.

"Ej prom.. ej prom.. ej prom.. ej... prom!" Es čukstu un saķeru savus matus. Man ir auksti.
"Ej prom! Ej ārā no manas galvas!" Es čukstu.

Durvis bija palikušas vaļā. Es izskrēju pa tām ārā un izskrēju no mājas. Es nevarēju atrasties tuvumā nevienam.. es vēlējos būt prom. Prom no visa jo vienmēr kā uzspīd kāds saules stars tā virsū nāk mākonis... un šis mākonis dažreiz līst.. bet dažreiz sper zibeņus.

Es biju pie jūras. Es biju nopirkusi cigarešu paciņu un sēžot smiltīs pīpēju. Tagad es saprotu kādēļ visos stāstos, kad kāds grib aizbēgt, tie bēg uz jūru (Smieklīgi ne?). Sēžot smiltīs un skatoties uz ūdeni. Vai nav jauki? Cerēt ka rokoties dziļāk smiltīs mēs atradīsim gliemežvākus. Vai arī cerēt ka jūra tos iznesīs krastā lai mēs varam tos salasīt. Es sēžu un skatos tālumā.

5:00
Visu šo nakti blandijos pa pilsētu sakrustojusi rokas. Nokļuvusi līdz Daniela mājas, atvēru durvis un iegāju iekšā.

"Nu redz. Tas skuķis ir atpakaļ! Vai tagad varu iet gulēt?" Kima pacēla balsi un dusmīga aizgāja gulēt.
"Kur tu biji?" Daniels jautāja.
"Ārā." Es atbildēju.
"Visu nakti?" Viņš bez emocijāms skatijās uz tevis.
"Jā." Es teicu un sašķobīju ģīmi. Kāda viņam starpība?
"Un kā tu to iedomājies?"
"Ko tieši?"
"Nu. Vienkārši tā aiziet.. pat nepabrīdinot. Es jau apzvanījos Leo. Pēc visa tā ko tu izdarīji vasarnīcā. Pēc visiem taviem kašķiem." Viņš skatijās uz manis un mierīgi runāja.
"Kapēc tu man tagad to jautā?"
"Es vienkārši tevi nesaprotu." Viņš pēc klusuma mirkļa pateica un aizgāja uz istabu otrajā stāvā..

Es apsēdos dīvānā. Manī vairs nebija emociju. Pēc pusstundas, es sakrāmēju mantas un aizgāju. Devos atpakaļ uz savu māju.

Atslēgusi durvis es noliku savas mantas uz zemes. Apskatijos uz viesistabu. Viss bija tāds pats kā biju šo visu pametusi. Es te vairs nejutos kā mājās. Es ar mokām saņēmos salikt savas mantas pa vietām un iesēdusies dīvānā, azimigu jo visu nakti nebiju gulējusi.

~~~~~~~~~~~~~
"Kā tu varēji?" Viņa man jautāja.
"Es.." es skatijos uz viņas asarām.
"Es domāju ka mīli mani." Viņa teica un lēnām izgaisa.
"Es esmu monstrs.." manā priekšā parādījās spogulis un tajā skatoties es teicu.
Es sāku raudāt un sasitu to. Es to sasitu miljons gabaliņos. Pēkšņi man kāds pieskārās no aizmugures.
~~~~~~~~~~~~~
Es strauji pamodos..
viņa roka bija uz mana pleca. Viņš skatijās uz mani ar smaidu.
"Leo?" Es nočukstēju un apķēru labāko draugu.