12. Daļa

633 66 1
                                    

"Leo.. man tevis tik ļoti pietrūka." Es teicu un sāku raudāt. Es biju ļoti cieši apķērusies ap viņa kaklu.
"Man tevis arī, Bettuc." Viņš atbildēja.
"Ko tu te dari?" Es asarās jautāju un uzsmaidiju.
"Beatrise. Es dabuju tevi ārā no nopietnas depresijas.. es negribu lai tu atkal tajā ieslīksti." Viņš teica un atlaida mani.
"Man tevis ļoti ļoti pietrūka." Es teicu.
"Es varu kādas 3 dienas apmesties pie tevis? Man pēc 3 dienām jābrauc atpakaļ." Viņš jautāja.
"Bet protams! Ejam.. aiznesīsim tavas mantas uz istabu."

Es sapriecājos un noslaukot prieka asaras devos augšā. Kopā ar Leo pavadijām visu vakaru. Skatijāmies filmas un runājām. Leo pastāstīja ka ir atradis jaukus draugus un ir noskatījis vienu jauku meiteni kurā iespējams viņš ir iemīlējies. Man ir ļoti liels prieks ka Leo ir uzsācis jauku pieaugušā dzīvi toties man ir žēl ka viņam mani jāauklē. Es jau saprotu ka esmu bērnišķīga.. bet tāda es esmu. Un nevēlos mainīties.

*Daniela POV*

Bija pusē viens naktī.
Es klusām iegāju Beatrises mājā un sasveicinājos ar Leo.

"Domāju ka būsi uz dīvāna aizmidzis." Nosmejos.
"Sveiks. Gaidu kad pamodināt Beatrisi." Viņš atbildēja.
"Viņa guļ?" Es jautāju.
"Jā."
"Kādēļ viņa jāmodina?"
"Viņai naktīs rādas šausmīgi murgi par pagātni.. vai tad tu nezināji?" Leo jautāja.
"Viņai tikai 2 naktis rādijās murgi jo viņa bija dzērusi." Es pateicu un sapratu cik es biju stulbs tam noticot.
"Pagaidi. Viņai katru nakti rādas murgi??" Es pārjautāju.
"Ne katru nakti. Viņa ļoti bieži neguļ dēļ tiem, jo viņa katru reizi kad aizmieg, viņas priekšā ir viņas māsa. Un tad es parasti viņu modinu.. lai nemokās." Daniels teica. Viņš izvilka no savas somas viskija pudeli.
"Ņem.  Atvedu tev no Īrijas." Viņš uzsmaidīja.
"Paldies. Bet pagaidi.. kapēc viņa nevar no tiem murgiem tikt vaļā?" Es jautāju.
"Nezinu. Gan jau ka moka sirdsapziņa." Leo jautāja.
"Tas. Ir šausmīgi.." es novilku.
"Klau.. tevi viņa pavisam ir izmainījusi! Tu mazāk lamājies.. nedzer.. nepīpē.." Leo skatijās uz manis ar nopietnu seju.
"Beidz. Es joprojām pīpēju un nedzeru tiki un vienīgi tapēc ka visu liku viņa ir blakus un vāra sūdus. Un tu man palūdzi viņu auklēt." Es attaisnojos.
"Ei nu beidz. Manuprāt tev viņa patīk." Leo ļauni uzsmaidija.
"Tu joko? Tas skuķis ir šausmīgi kaitinošs." Es nedaudz pasmējos.
"Nu labi. Es ceru ka tu nesāc viņā iemīlēties. Lai arī cik ļauni tas skan, vecīt, bet viņa nav domāta priekš tevis. Nepārproti. Tu esi mans otrs labākais draugs taču Beatrise priekš tevis ir par labu. Viņs ir tīrs enģelis ar šausmīgu pagātni. Toties ceru ka jūs būsat labi draugi un kādreiz abi varēsat atbraukt pie manis uz Īriju." Leo skaidroja.
"Man viņa nepatīk. Kur nu vēl iemīlēties viņā." Es nosmējos taču pieklusu jo izdzirdēju Beatrisi kaut ko murminam.

Leo uzgāja augšā un dzirdu kā Beatrise pasaka klusu "paldies" Leo, un viņš saka lai viņa iet atpakaļ gulēt.

Turpmāko nakti līdz pat četriem rītā mēs abi pļāpājām par viņa dzīvi Īrijā. Četros atvadijos no drauga un teicu ka atbraukšu kad nebūs tik vēls.

Ierodoties mājās es apsēdos dīvānā un Kimberlija kā sērga apsēdās man blakus.

"Tev nebija jāguļ?" Es dusmīgs noteicu.
"Ko tu uzreiz puksti? Kas notika?"
"Nav tava darīšana. Lasies atpakaļ pie mātes." Es noteicu un zibenīgā ātrumā devos uz sporta zāli pagrabstāvā.

Uzvilku uz rokās apsējus un vienkārši kā bullis situ boksa maisu.

*Beatrises POV*

Es pamodos no kārtējā murga. Bija pēcpusdiena.

"Viss kārtībā. Es esmu tepat." Leo noteica un apķēra mani. Viņš bija apgūlies man blakus un skatijās televizoru.
"Leo.. vai vari aiziet uz veikalu?" Es jautāju.
"Ko? Beatrise man pras aiziet uz veikalu?" Leo smējās.
"Jā. Es.. gribu dzert.. un kaut ko iegrauzt." Es teicu.
"Beidzot.. pirmo reizi gadā tev ir apetīte!" Leo priecājās kā bērns un tad taisijās.

Es tikmēr apsēdos viesistabā un ietinusies segā sēdēju skatijos televizoru. Pēkšņi pie durvīs kād spieklauvēja un pēc mirkļa ienāca iekšā Daniels.

"Em. Čau.." Daniels neveikli teica.
"Čau.. ko tu.. gribēji?" Es jautāju.
"Satikt Leo. Vai.. viņš ir mājā?"
"Nē. Bet viņš drīz būs atpakaļ." Es novērsos no viņa.
"Vakar. Es runāju ar Leo. Kādēļ tu man neteici ka murgi tev rādās katru nakti? Katru reizi kad tu aizmiedz.. es pat iedomāties nespēju cik šausmīgi tas ir. Tu man teici ka es tev varu uzticēties... bet pati?" Daniels likās.. sagrauts?
"Es to nesaku nevienam. Man nevajag citu žēlestību un kaut kādu līdzjūtību.. lai arī cik skaidri un gaiši es atceros un mēģinātu izskaidrot to ko es piedzīvoju SAVOS murgos.. neviens to nesapratīs. Tie tik un tā paliek mani.. mani murgi. Manas mokas.. mana vaina.." es biju piecēlusies kājās un viņam skaidroju. Manas acis bija pilnas ar asarām.
"Beatrise..." viņš gribēja ko teikt taču es viņu pārtraucu.
"Katru nakti. Katru reizi kā es aizveru acis. Es redzu viņu. Es redzu viņas līķi un mašīnu.. savu mašīnu kuru dzērumā es sasitu. Man bija jāmirst! Man bija jābūt māsas vietā.. ne viņai. Lai arī cik daudz psihologu vai psihoterapeitu es apmeklētu.. tas tik un tā dzīvo un paliks manā prātā! ES zaudēju ko sev ļoti svarīgu. Tā bija karma. Karma par to ka es dzēru.. es tusēju un nepievērsu uzmanību vecākiem.. māsai. Es biju tā kura iznīcināja šo ģimeni. Mans tēvs ar mani nerunā kopš atgadījuma. Māte visu laiku mani kontrolē un viņa liek man ciest. Ne jau burtiski.. bet viņa grib mani ielikt māsas vietā. Es neesmu viņa.. es neesmu tik perfekta. Es neesmu laba. Es neesmu vajadzīga. Lai arī cik ļoti es cenšos! Viss.. visa mana pagātne, mani grēki paliek pie manis. Un tas.. ka tagad.. tieši TAGAD. Es tev to stāstu, nekas neko nemaina. Tu to zini.. bet tu man nevari pateikt neko tādu ko agrāk neesmu dzirdējusi un dziļi sevī.. tu mani saproti. Dziļi iekšā tu zini ka esmu vainīga. Es esmu spītīga... taču es zinu patiesību un neļaušu sev likt ticēt savādāk!" Es teicu līdz man pazuda balss.
"Dziļi sevī tu esi kaut ko noslēpis. Tu esi noslēgts jo kādreiz esi tikts ievainots. Es.. esmu tieši tāda pati." Es piebildu.

Tu esi vainīga!Where stories live. Discover now