Tu esi vainīga!

27.Daļa

"Kur tu biji? Kad mani sašāva.." meitene jau bija nomierinājusies un es biju apsēdies uz zemes. Viņa gulēja gultā un klusu pajautāja.
"Braucu.." es klusu atbildēju.
"Uz kurieni?" Viņa jautāja.
"Atpakaļ pie tevis.."
"Vai neiebilsti ja pajautāšu no kurienes?" Viņa nedaudz bailīgi un klusu jautāja. Es nopūtos.
"Es biju aizbraucis pa nakti ciemos pie drauga.. uz klubu."
"Vai tu dzēri?" Viņa pēc ilga klusuma jautāja.
"Nē. Ja dzertu, tad nesēstos pie stūres. Es nedzertu tik un tā.. tu domāji ka būšu mājās, bet manis nebija." Es jutos ļoti vainīgs.
"Ja domā ka dusmojos, tad tā nav. Daniel, es neesmu tavs pienākums.. tev nav man visu laiku jābūt blakus. Es varu pati sevi aizstāvēt.." viņa teica.

Man labāk patīk kad mēs mierīgi runājām, nevis tad, kad es dusmojos vai Beatrise raud.

"Jā... taču ja es tur būtu, tad tu netiktu sašauta."
"Es nebūtu sašauta ja.." viņa apklusa.

Es paskatījos uz viņas. Viņa saprata ka viņai jāpabeidz teikums un viņa turpinot skatīties griestos teica..
"Es nebūtu sašauta ja nerūpētos par cilvēkiem, un nemēģinātu glābt Robertu."
Es pagriezos atpakaļ pret logu.
"Viņa darbs bija aizsargāt tevi nevis otrādāk." Es biju nedaudz dusmīgs, lai gan meitene izrādijās drosmīga.
"Zinu. Taču varbūt viņam ir ģimene. Bērni.. sieva. Man nav ģimenes.. man nebija ko zaudēt. Turklāt.. man jau 2 reizes liktenis bija nomirt.." viņa čukstēja.

Meitenes vārdi izklausijās absurdi un man nemaz nepatika kā viņa visu pagrieza.. taču viņai bija pa pusei taisnība. Meitenei nav cilvēku ko zaudēt.. Viņas māte ar tēvu ir nožēlojami meļi un māsu viņa nav redzējusi vairākus mēnešus. Vienīgais kas viņu patiešām mīl ir Lāsma.. viņas mammas māsa un.. es.

Es nespēju iedomāties par ko es kļūtu, ja meitene izdomātu padarīt sev galu..

"Tev ir ģimene." Es noteicu.
"Nu jā.. bet vai tad tādus cilvēkus var uzskatīt par ģimeni?" Viņa drusku iesmējās.
"Ir cilvēki kas tevi mīl." Es teicu.
"Nezinu gan.." viņa nopūtās.

Es piecēlos kājās un noliecies pār viņas seju, noskūpstīju viņu. Kad pacēlu augstāk seju.. viņa skatijās uz manis.

"Ja es teicu ka ir.. tad ir." Es uzsmaidīju un viņa pievilka manu seju pie savām lūpām.

Pēkšņi noskanēja durvju zvans.

"Tu kādu gaidi?" Beatrise jautāja.

Es pieliku rādītāj pirkstu pie savām lūpām un pakratīju galvu. Klusām gāju lejā.

"Daniel atver durvis!" Dzirdēju brāļa balsi.

Sirds atsāka savu ierasto ritmu un es nopūtos. Nezinu kādēļ, taču bija bail ka pie durvīm ir kāetējais slepkava. Atvēru duvis un manā priekšā stāvēja Džeimss.

"Ko tu te dari?"
"Mamma teica lai atvedu Beatrisei gardumus un viņa satika Lāsmu. Lāsma esot iedevusi mammai pāris Beatrises drēbes kuras es arī atvedu." Viņš ienāca vasarnīcā.
"Kā tu atbrauci te tik vēlu?"
"Ar taxi." Džeimss teica.
"Tu paliksi te?"
"Jā. Pieņemu ka Beatrise guļ, un nevēlēsies pievienoties man skatīties seriālu netflixā?"
"Es pajautāšu. Viņa neguļ." Priecājos ka brālis ir te. Viņš ir gudrs un man tiešām ir vajadzīga neliela palīdzība sakarā ar to ka Beatrisei neklājas nemaz tik labi.
"Labi. Un apsolu neuzdot stulbus jautājumus par to kas notika.. es neesmu mamma." Džeimss pasmējās.
"Labi labi." Es arī pasmējos.

Uzgāju augšā un pamanīju ka Beatrise ir tikusi uz balkona.

"Ko tu dari?" Es jautāju ieraudzīdams ka viņai blakus uz zemes ir cigarešu paciņa.
"Gaidīju kad nāksi pīpēt lai varu sastādīt kompāniju."

To izdzirdot pasmaidīju un nopūtos. Uzpīpēju un piedāvāju Beatrisei iet lejā un skatīties seriālu kopā ar Džeimsu. Palīdzēju viņai nokāpt pa kāpnēm. Džeimss bija iekārtojies dīvānā un Beatrise sasveicinoties ar manu brāli, iekārtojās citā dīvānā. Kamēr abi skatijās seriālu, paspēju piekārtot virtuvi un nomazgāt traukus.

Ievēroju ka Beatrise bija piemigusi. Viņa bija ļoti nogurusi..
Uzgāju augšā un paņēmu pledus. Uzsedzu vienu no tiem virsū Beatrisei. Otru padevu brālim.

"Lai siltāk un ērtāk." Noteicu.
"Paldies.." viņš uzsmaidīja.

Viņš mani cieši apķēra.

"Man prieks ka tu dēļ viņas vairs neklausies tēvā un esi atgriezies.. man pietrūka tevis.. īstā tevis." Viņš čukstēja.

Es pasmaidīju un apsēdos uz zemes pie dīvāna kurā gulēja Beatrise. Pēc brīža ievēroju ka meitene saviebj seju un saspiež plaukstas dūrēs.

Es pakustināju viņas plaukstu. Viņa nedaudz atvēra acis un noraustījās.
"Es esmu tepat.." es noteicu.

Viņa saņēma manu plaukstu un atkal aizvēra acis. Ievēroju ka Džeimss vēroja Beatrisi taču pēc kāda laika viņi abi atkal bija iemiguši.

Bija jau četri rītā kad pabeidzu skatīties filmu pa televizoru. Ārā jau pamazām sāka palikt gaišāks.

"Daniel?" Izdzirdēju miegainu Beatrisi.
"Jā?" Paskatijos uz viņu.
"Tu vēl neguli?"
"Nē."
"Nāc.." viņa teica un pabīdijās.

Dīvāns bija diez gan plašs. Apgūlos viņai blakus un viņa iedeva man pledu. Pati ieritinājās man pie krūtīm un savas mazās plaukstas pievilka sev klāt. Es apķēru viņas vēso ķermeni.

"Viss kārtībā?" Es pārjautāju.
"Labāk nekā kārtībā." Viņa noteica.