39. Daļa

625 58 13
                                    

Bija jau desmit no rīta. Es sēdēju mašīnā un vēl nebiju gulējis. Pamanīju ka Neits iziet laukā ar cigareti rokās. Viņš nāca uz manu pusi.

"Tu esi gulējis?" Viņš ieraugot mani jautāja.
"Kur viņa ir?" Es neatbildēju un jautāju pretī.

Neits nopūtās.

"Viņa nesen pamodās. Viņa tagad pīpē uz balkona un tad laikam taisīs sev kafiju." Neits atbildēja.
"Tu viņai iedevi cigareti?" Es jautāju.
"Viņa pajautāja divas.. a kas?"
"Nekas.." es izkāpu no mašīnas.
"Daniel, kas notiek?" Neits jautāja atnākdams līdz šofera durvju puses, bet es brīdi klusēju.
"Viņa nepīpē." Teicu.
"Tu gribi teikt ka viņa tevis dēļ sāka?" Neits jautāja.
"Es gribu teikt ka atsāka.." klusu nomurmināju.

Pagriezu galvu pret vasarnīcu un ieraudzīju kā Beatrise savākusi mantas dodas uz mūsu pusi. Es pagāju viņai pretī.

"Beatrise lūdzu nevajag tā steigties.. izrunājamies"
"Man jāaizbrauc uz mājām. Lāsmai vajag palīdzību sakopt dārzu." Viņa klusu teica. Es saņēmu viņas roku.
"Lūdzu nebrauc.." es lūdzos un man acīs sariesās asaras.
"Viss kārtībā." Viņa noteica un pavisam maigi uzspieda buču man uz vaiga.

Pie vasarnīcas piebrauca taxi un viņa aizbrauca.

"Daniel.." Neits gribēja kaut ko teikt taču es pagriezos un iegāju vasarnīcā.

Atvēru guļamistabās durvis un ievēroju pelnu trauku uz balkona. Istabā bija sakārtota un bez Beatrises mantām, ļoti tukšas. Apgūlos gultā un skatijos griestos.

Viss nebija kārtībā.
Kādēļ viņa to teica?
Vai tā buča kaut ko vispār nozīmēja?

*Beatrises POV*

Viss tiešām bija kārtībā.
Es biju nolēmusi ko darīt at savu dzīvot un par savu lēmumu biju diez gan pārliecināta un apmierināta.

Samaksāju Taksim un izkāpusi no mašīmas, sagaidīju kamēr viņa aizbrauks.
Smaidīdama ienācu vasarnīcā.
Novilku kurpes.
Jaku.
Pārvilku šortus.
Uzvilku sporta krūšturi.

Sāku laist ūdeni vannā un.. mana sirds neļāva. Mana sirds neļāva to izdarīt, ka neviens nezin.

Es gribu nomirt.
Bet es arī gribu lai kāds mani izglābj.
Lai kāds ir man blakus.
Lai es saprastu ka tas nav pareizi.
Ka tas nav risinājums.

Es iekāpu vannā. Un attaisīju žilešu paciņu.
Es paņēmu no plauktiņā telefonu, un atradu Lāsmas numuru.

"Čau Bettuc."
"Čau Lāsma." Man acīs sariesās asaras dzirdot viņas jauko un laipno balss toni.
"Ko dari? Kā iet."

Es klusēju.

"Hallo?"
"Lāsma.. Piedod. Piedod ka esmu tik stulba." Es raudāju.
"Bettuc kas noticis? Vai viss kārtībā??"
"Es gribu lai tu pasaki Danielam ka es viņu mīlu. Un es vēlos lai atrodi manu māsu un pasaki ka man viņas ļoti pietrūka." Es turpināju.
"Beatrise nebiedē mani. Kur tu esi? Kur ir Daniels?"
"Es tevi ļoti ļoti mīlu Lāsma.." es teicu.
"Kur tu esi?!"
"Attā.."

Es izslēdzu telefonu un atstutēju muguru pret vannu.
Es ievilku dziļu elpu un paņēmu rokās žileti.

*Daniela POV*

Man zvana Lāsma. Brīdi apdomāju vai pacelt klausuli vai nē taču nolēmu pacelt.

"DANIEL KUR IR BEATRISE?"
"Nomierinies, kas notiek?"
"Viņa zvanīja. Pateica lai pasaku tev ka viņa tevi ļoti mīl un tad vienkārši atvadījās. Viņa raudāja."
"PIE VELNA..!" Es paķēru mašīnas atslēgas un skrēju uz mašīnu.
"Lāsma, pazvani ātrajiem un nosauc Vasarnīcas adresi. Gaidi mani pie ceļa!" Es ātri pateicu un iesēdos mašīnā.

Tu esi vainīga!Where stories live. Discover now