Tu esi vainīga!

2.Daļa

Lai arī cik ļoti es vairs negribēju gulēt, nolēmu apgulties jo sāpēja galva.  Vēlāk tik tiešām uzzvanīju Leo. Bija jau divi un draugs man neatbildēja. Uztaisīju kafiju un devos uz istabu. Vēlāk nomazgāju traukus un piekārtoju viesistabu. Skatijos televizoru kad pēkšņi mājas durvis atveras un istabā ienāk Daniels.

"Ko TU atkal dari manā mājā?!" Es piecēlos kājās.
"Neredzi?" Viņš apsēdās dīvānā.
"Vācies. Tūlīt pat!"
"Nomierinies."

Es ievilku elpu. Apsēdos uz kāpnēm un skatijos uz viņu ar naidīgu sejas izteiksmi, cerot uz paskaidrojumu.

"Ko tu te dari?" Es mierīgi jautāju.
"Leo mani atsūtija 'pavadīt kopā ar tevi laiku lai tev nebūtu vientuļi'... smiekli nenāk?" Viņš nedaudz iesmējās.
"Man likās ka tu vairs nebrauksi uz šejieni. Vakar draudēji ka vairs neklausīsi Leo un nebrauksi mani pārbaudīt, ne tā?" Es ķircināju puisi.
"Jā, bet es savu vārdu nekad neturu. Ņem.." viņš teica un no mugursomas izvilka alus pudeli un uzlika uz galda.
"Es nedzeru." Es piecēlos kājās un sakrustoju rokas.
"Hm. Pīpē bet nedzer. Nemelo.." viņš atvēra vēl vienu vaļā un iedzēra to.
"Vai tu vari aizvākt alkaholu prom no šīs mājas?" Es sāku palikt vēl dusmīgāka.
"Beidz stresot. Nē!"

Man apnika. Es paņēmu abas alus pudeles un izlēju izlietnē attaisīto. Otru vienkārši izmetu miskastē.

"Tas ir nepieklājīgi." Daniels ņirgājās par mani un pēc tam ļauni iesmējās.

Es iegāju virtuvē un paņēmu ibumetīna tableti. Izdzēru to un vienkārši izgājusi cauri viesistabai, gāju uz savu istabu.

"Un kur tu tagad iesi?"
"Prom no tevis." Atbildēju.
"Man ar Leo bija noruna ka pavadu ar tevi laiku." Puisis mani joprojām ķircināja.
"Zini ko? Es iešu uz savu istabu jo ES nevēlos ar tevi pavadīt laiku. Pats tu arī negribi! Tāpēc saki Leo ka biji šeit, bet vācies. Būšu jauka un apliecināšu to!" Nedaudz aizsvilusies teicu un aizcirtu savai istabai durvis. Ieslēdzu televizoru un sāku skatīties seriālu. Dzirdēju ka durvis aizveras un saprotu ka Daniels aizgāja.

Vakarpusē es saģērbos un devos ārā nedaudz paskriet. Pēc stundas beidzu skriet un iegāju blakus kafejnīcā. Kafija šajā mazajā un mājīgajā kafejnīcā ir pati labākā. Lēnām gāju gar jūru ceļā uz mājām. Pēkšņi saņēmu zvanu no mammas.

"Beatrise. Man ar tevi nopietni jārunā."
"Paldies, man iet labi mammīt." Pārgriezu acis un mammai acīmredzams nepatika kā es runāju jo viņa runāja vēl zemākā tonī.
"Neizrunājies. Kādēļ Tu neatbildi vecmammai? Vai tad tiešām tu ignorē cilvēku kurš rūpējas par tevi?!"
"Tu gribēji jautāt- vai tad tiešām tu ignorē cilvēku kurš ziņo tev par to, ko es daru, vai ne?"
"Beatrise! Tu ar mani tā nerunāsi, skaidrs? Viss! Man pietiek! Es par tevi uztraucos Beatrise, it īpaši kad tev blakus nav Leo. Pazvani tad kad esi sapratusi savu kļūdu." Mamma teica un nometa klausuli.

Nu redz. Vēl viena problēma-Mamma. Viņai vienmēr jāzin ko es daru, kur atrodos utt. Es pabeidzu 12.klasi taču man joprojām neliek mieru.

Ierados mājās ap vienpadsmitiem. Nedaudz aizsēdējos pie jūras. Atvērusi dzīvokļa durvis, uzreiz devos uz viesistabu un uzzvanīju Leo video zvanā.

"Beatrise..."
"Čau.." bija nedaudz neveikli.
"Em.. kā iet?"
"Slikti.."
"Kādēļ?" Leo pajutāja taču zināja atbildi.
"Jo tevis nav." Es atbildēju un noliecu galvu.
"Bettuc, nebēdā! Es tepat vien esmu. Tu zini ka vienmēr būšu blakus. Par vakardienu runājot... ja es vēlreiz redzēšu ka tu pīpē.."
"Piedod!"
"Labi.. tiek piedots, bet tas nemaina faktu ka tu to izdarīji. Tu soliji ka atmetīsi un vairs pirkstu nepiedursi. Es ceru ka tas neatkārtosies." Leo nopūtās.
"Apsolu.." es teicu.
"Kā ar Danielu?"
"Nekā. Vakar.. pavadījām kopā laiku."
"Beatrise, nevajag melot. Daniels pateica ka tevi viņš nokaitināja ar savu klātbūtni un aizgāja prom. Es tev lūdzu, nedusmojies uz viņu par kaut kādiem sīkumiem. Daniels nav enģelis taču zinu ka jūs spētu salīgt mieru un pavadīt laiku kopā. Es gribu lai tev ir draugi. Labi?"
"Es centīšos."
"Labi. Man tagad jāiet. Sazvanīsimies citā reizē."
Nepaspēju draugam pateikt attā, kā viņš jau bija nolicis klausuli.

Man viņa pietrūkst.
Paņēmu pledu un ieritinājusies viņā, ieslēdzu filmu uz televizora. Sēdēju telefonā un nepievērsu filmai uzmanību. Biju aizņēmusi pusi no dīvāna un lasiju kaut kādus tekstus telefonā. Pārlasīju daudzas vecās sarakstes ar Leo. Pēc brīža iemigu.

*Daniela POV*
01:34

Sēdēju savā mašīnā un gaidīju kad zvanīs Leo. Pēdējā gada laikā esmu sadraudzējies ar viņu. Leo gan nav līdzīgs man raksturā, taču mēs satiekam diez gan labi. Mana telefona ekrāns atbloķējās un es pacēlu klausuli.

"Čau Leo."
"Hey. Piedod ka neļāvu gulēt. Gribēju parunāt."
"Dod uzminēšu, par to skuķi?" Es iesmējos.
"Jā. Un tagad nepārtrauc mani, labi? Beatrise ir ļoti spītīga un patstāvīga. Viņa ir pārāk gudra, taču viņai gribas kādu blakus, un lai gan viņa tā nedomā, viņa nevar izdzīvot viena pati. Es būšu prom gadu, ja ne pat vairāk, un viņai neviena vairs nav. Viņas vecāki par viņu nerūpējās tā kā vajag, viņi uzskata ka viss ko Beatrisei vajag ir nauda, lai viņa labi mācas utt.. Beatrise ir daudz cietusi un es nevēlos lai viņa sev kaut ko nodara, jo viņa ir uz to spējīga. Daniel... es tevi lūdzu. Sadraudzējies ar viņu, jūs tiešām esat atšķirīgi, taču jums tas nāks par labu. Tu esi vienīgais kam es viņu uzticu!"
"Ļoti aizkustinoši." Es iesmējos un pārgriezu acis.
"Daniel.." Leo izklausijās nopietns.
"Nu tak LABI! Turklāt.. nemaz netaisijos viņu 'pamest'. Man jau patīk kaitināt skuķus. Tu jau zini." Teicu.
"Paldies tev liels! Lūdzu pieskati viņu." Leo teica.
"Aha.."

Vēl nedaudz papļāpāju ar draugu un atvadijāmies. Rīta pusē iegāju skuķa mājā un iesēdos dīvānā. Skatijos televizoru.

*Beatrises POV*
Pamodos ap pusdienlaiku. Uzvilku auduma šortus un plānu maiciņu uz lencītēm. Sataisiju matus copē un devos lejā. Pagāju garām Danielam un miegaina iegāju virtuvē. Paņēmu kolas bundžiņu un iegājusi viesistabā, iesēdos dīvānā.

"Labrīt" noteicu.
"Labrīt? Netaisies bļaut un jautāt kādēļ esmu te?"
"Nē.." es mierīgi atbildēju un ietinos pledā.
"Taisies." Daniels pielēca kājās.
"Paej malā." Es teicu un skatijos uz Televizoru.

Daniels paņēma pulti un izslēdza televizoru.

"Nu ko tev vajag? Tev nepietiek ar to, ka es tevi ienīstu, tu atrodies manā mājā UN kaitini mani?" Es norūcu.
"Es teicu taisies." Daniels patieca un aizgāja uz mašīnu.

Pēc 15 minūtēm, silti saģērbusies aizslēdzu māju un iesēdos mašīnā. Daniels uzsāka braukt.
"Vai vari vismaz pateikt kurp braucam?"
"Tev vajag iziet no mājas un iepazīties ar cilvēkiem."
"Un?" Es teicu.
"Aizbrauksim pie mana drauga Matīsa."

Es vienkārši samierinājos ar šo drausmīgo ideju. Kad ieradāmies pie dzīvokļu mājas, izkāpu no mašīnas. Daniels gāja pa priekšu līdz iegāja kādā no dzīvokļiem. Telpa bija pilna ar dūmiem.

"Hey Matīss." Daniels sasveicinājās.
"Čau vecīt.." Matīss sarokojās ar Danielu.
"Šī ir Beatrise." Daniels uz manis noskatijās.
"Sveiki." Es klusām noteicu.
"Nāciet iekšā." Matīss aicināja.

Es iegāju dziļāk dzīvoklī un ieraudzīju kādus 8 cilvēkus. Uz galda bija diez gan daudz izdzertu alus pudeļu.

"Es.. es iziešu ārā." Es teicu un jutu kā man acīs sariešas asaras. Es izgāju no dzīvokļu mājas un atspiedos pret Daniela mašīnas sānu. Pēc dažām minūtēm atnāca Daniels un es skatijos uz savām kājām. Danielam rokās bija cigarete un viņš nostājās man blakus.

"Leo visu laiku sūdzas un čīkst, ka tev nav draugu. Viņš vēlas lai es tev, Mis. Pareizajai, atrodu draugus, bet kā es varu palīdzēt Leo ja tu pati nevēlies ar nevienu iepazīties?"
"Es varu." Klusām noteicu.
"Bēgot ārā? Zini, tur ir normāli cilvēki." Viņš teica.