38.Daļa

600 59 4
                                    

*Daniela POV*

Pamodos un Beatrises blakus nebija. Es uzvilku šortus un kājās čības un devos lejā. Beatrisi nekur neredzēju tādēļ devos lejā. Uztaisīju kafiju un ieraudzīju Beatrisi ārā ar kādu runājam pa telefonu. Nevēlējos traucēt tādēļ uztaisīju arī viņai kafiju un uz šķīvja saliku sataisītas maizītes. Devos uz viesistabu.

"Ar ko tu runāji?" Es jautāju kad Beatrise bija ienākusi istabā. Viņa apsēdās man blakus.
"Lāsma zvanīja. Apvaicājās kā mums iet.." viņa teica.
"Klau.. man tiešām ļoti žēl ka tā vakar notika.."
"Un es jau teicu ka viss kārtībā." Beatrise uzsmaidīja.
"Jā bet varbūt tu tā nedomā." Es teicu.
"Daniel nekasies. Es to domāju nopietni." Viņa nosmējās un devās uz virtuvi.

Pēkšņi manas mašīnas signalizācija sāka skanēt. Beatrise paskatijās uz manis. Es norādīju uz augštāvu.

"Ieslēdzies! Un nelien laukā kamēr es neesmu atpakaļ!" Es teicu. Viņa sāka satraukties.
"Daniel es negribu tevi.."
"Ej ja tev saka!" Es teicu strikti un izņēmu no dīvāna apakšas beisbola nūju.

Beatrise uzgāja augšā un es klusām devos ārā. Es turējos pa gabalu no mašīnas. Es pietuvojos tai tuvāk un tad ieraudzīju kādu ķermeni stāvam tur pat pie mašīnas.

"Yo Daniel!" Neits uzsauca un nobiedēja mani.
"Kas pie velna vecīt?!" Es nolaidis beisbola nūju jautāju.
"Mierīgi.." viņš smējās.
"Ko tu te dari?" Es uzsmaidīju un sasveicinājos ar savu bērnības draugu.
"Nesen atlidoju no Vācijas. Nelielas darīšanas bankā. Nolēmu apciemot tādēļ iekāpu taxi un te nu es esmu!" Viņš smaidīja.
"Man prieks. Ejam iekšā." Es teicu un mēs devāmies uz vasarnīcu.

Pasaucu Beatrisi un paskaidroju situāciju kā arī iepazīstināju viņu ar Neitu. Trijatā sagatavojām uzkodas kā arī paņēmām viskija pudeli. Apsēdos dīvānā. Neits iekārtojās vienvietīgajā dīvānā bet Beatrise iekārtojās man blakus. Es apliku roku viņai apkārt un paņēmu rokās glāzi. Neits skatijās uz mums un tikai tad ierunājās...

"Pagaidi! Jūs.. esat kopā?" Viņš smaidīdams pieleca kājās.
"Tu vēl nesaprati?" Es iesmējos un paskatijos uz Beatrisi.
"Ak.. Par to ir jāiedzer!" Viņš saskandināja glāzi ar mani un sāka skatīties uz Beatrisi.
"Viņa nedzer.." es teicu.
"Ko? Kā?"
"Vienkārši. Nu.. tad mēs dzersim vai nē?" Es nomainīju tēmu no Beatrises.

Visu vakaru kopā ar Neitu smējāmies. Kad viskija pudele bija gandrīz tukša, pamanīju ka Beatrise jau aizgāja augšā. Bija jau trīs naktī un abi nolēmām doties gulēt. Ierādīju viņam guļamistabu un abi nevarējām beigt smieties par kaut ko stulbu.

Ienācu guļamistabā un Beatrise klausijās uz austiņām mūziku. Es ielīdu viņai blakus gultā un apķēru viņu, bet viņa atvēra acis un savieba seju.

"Tu smirdi pēc viskija.. daudz viskija." Viņa teica un pagriezās pret mani ar muguru.

Viņai nepatika kad es dzeru. Viņai pašai arī nepatīk dzert stipros dzērienus taču tas ir tikai dēļ viņas pagātnes ko viņa nespēj aizmirst.

"Varbūt tev vienkārši jāaizmirst tava sūda ģimene? Cik ilgi tu vari gruzīties par kaut ko tādu?" Es noteicu.

Beatrise apsēdās sēdus.

"Ko.. tu tikko teici?" Viņa jautāja šokēta.
"Es to tā ne.." es sapratu cik dzēris esmu.
"Nē Daniel. Tu nekad neko nedomā. Tu vienmēr saki to kas tev pirmais ieskrien prātā ja?" Viņa jautāja.
"Un pasaki ka man nav taisnība! Tava sūda ģimenīte tev sabojāja visu dzīvi bet tu nevari tam tikt garām! Tu nevari aizmirst visu un vienkārši dzīvot.. kā tev pietrūkst?!" Es jautāju un nu jau pats biju kājās.
"Tu domā ka es negribu tikt viņiem pāri?!" Viņa stāvēja kājās un pusbalsī kliedza.
"Ja tu labi gribētu tad tiktu! Neticu ka tu esi tik stulba kā es sākuma domāju.."
"Stulba?" Viņai acīs sariesās asaras.
"Pasaki ka man nav taisnība!" Es norūcu un sapratu cik ļoti sāpinu skuķi.
"Diez cik ilgi tad bija tas "sākums" kad domāji ka esmu stulba. Varbūt tavās acīs es joprojām esmu stulba.." viņa teica un pagriezās pret mani ar muguru.
"Nu ja tu tā runā un domā tad es nešaubos." Norūcu.
"Tu nesaproti ko runā!" Viņa man uzbļāva virsū.
"Es NESAPROTU KO RUNĀJU?! PIE VELNA ES PATEIKŠU VISU! TAVA FUCKING SASODĪTĀ ĢIMENE TEV IZDARA VIENU SĪKU LIETU UN TU NEVARI TAM TIKT PĀRI?! TAS PIERĀDA CIK VĀJA TU ESI! Pirms manis tu nebiji nekas.." es teicu. Es elpoju smagi un manas rokas bija dūrēs.
"Vai tas tiešām ir tas ko tu domā?" Viņa ar asarām acīs skatijās uz manis un jautāja.
"Vēl viena lieta kam netiksi pāri.. taisnībai vai ne?" Es jautāju. Viņa ātri saģērbās.
"Un kur tu tagad skriesi? Prom? Uz mežu??" Es jautāju. Viņa nāca uz durvju pusi taču es nostājos viņai pretī un nekur viņu nelaidu. Viņa mani sāka grūstīt.
"Laid mani!" Viņa norūca.
"Beidz!"
"Es TEICU LAID!"

Viņa mani pagrūda. Atvērās istabas durvis. Neits. Beatrise mani pagrūda stiprāk un es pacēlu roku... es nevēlējos viņai sist. Es vēlējos uzsist ar dūri pa sienu taču skuķis sarāvās un Neits padomāja to pašu ko viņa.. ka es viņai sitīšu un viņš saķēra manu roku un izvilka mani no istabas.

Es stāvēju gaitenī un Neits bija man priekšā. Es paskatijos uz istabu. Beatrise saķērusi savu roku smagi elpoja.

"Tev viss kārtībā?" Neits piegāja pie Beatrises.
"NELIEN! Pie manis.." viņa norūca uz viņa un tad paskatijās uz manis.
"Es.. es tev uzticējos!" Viņai pār vaigiem ritēja asaras un viņai palika grūti elpot.
"Beatrise elpo." Es teicu un alkahola reibums momentā pazuda kā es ieraudzīju ka viņa paliek sarkana.
"Tu vairs nenoteiksi ko man darīt.." viņa izskrēja no istabas un turoties pie margām skrēja lejā uz pirmo stāvu.

Es skrēju viņai pakaļ. Viņa izskrēja pa durvīm un viss ko es varēju sadzirdēt ir kā Neits rikšo mums pakaļ un Beatrises raustītā straujā elpošana.
Viņa nokrita zālē. Es pieskrēju klāt taču atkāpos pēc viņas kliedziena lai lieku viņu mierā. Neits pieskrēja viņai klāt. Viņa drebēja. Viņa nevarēja paelpot. Viņa ar vienu roku turēja savu sānu.
Es atkāpos vēl tālāk.
Tā ir mana vaina.

"Labi tagad mierīgi! Elpo mierīgi. Nomierinies un mēģini nedomāt par neko, labi? Es tūliņ būšu atpakaļ!" Neits teica Beatrisei un pieskrēja man klāt.
"Kur ir aptieciņa? Visas zāles.." viņš jautāja.
"Virtuvē.. plauktā virs ledusskapja." Es teicu.

Drīz Neits atgriezās un iedeva Beatrisei kaut kādas tabletes ar ūdens pudeli.

Viņš ieveda Beatrisi iekšā. Un pēc pusstundas iznāca atpakaļ pie manis. Es sēdēju mašīnā un viņš apsēdās man blakus.

"Daniel.."
"Es zinu. Tā ie mana vaina." Es viņu pārtraucu un viņš klusēja.
"Vai viņai viss kārtībā?" Es jautāju.
"Viņa ļoti sastresojās. Es iedevu miega zāles lai viņa izguļas." Neits atbildēja.
"Ko man iesākt?" Es jautāju.
"Tu viņu mīli?" Neits jautāja pēc brīža.
Es paskatijos uz viņas.
"Sasodīti mīlu. Vairāk par visu.." es atbildēju.
"Tad tu tiksi ar to galā. Es redzu kā tu esi mainijies atpakaļ uz labo pusi.. vienkārši kad iedzer tu nekontrolē savas emocijas. Ko runā." Neits teica.
"Piedod ka tev bija jābūt blakus kad tas viss notika."
"Nekas.." viņš teica.
Es klusēju.
"Vai.. tu tiešām būtu viņai iesitis?" Neits jautāja.
".. nekad. Es to nekad nedarītu. Es vēlējos iesist pa sienu." Teicu un paskaidroju.

Es tiešām nezināju kā izlabot šo milzīgo kļūdu.
Es esmu šausmīgs cilvēks.

Tu esi vainīga!Où les histoires vivent. Découvrez maintenant