6.Daļa

633 64 2
                                    

Es ienīstu viņa attieksmi. Es ienīstu kā viņš ņirgājas par mani. Kādēļ Leo nevarēja sadraudzēties ar "pareizāku" cilvēku?

Es apsēdos pie lielā loga un skatijos zvaigznēs. Pār maniem vaigiem ritēja asaras. Es paņēmu telefonu un uzrakstīju Lāsmai.

"Piedod."
"Kur tur esi?" Viņa man momentā atbildēja.
"Man viss ir kārtībā." Es atbildēju un izslēdzu telefonu.

Apķēru savus ceļgalus un sēdēju. Domāju par dzīvi un par visiem sūdiem ko kādreiz esmu izdarījusi. Es uzzvanīju Leo. Viņš atkal necēla.

Pēc kāda laika es piecēlos kājās un klusām atvēru istabas durvis. Lēnām nogāju uz pirmo stāvu. Virtuvē bija atstātas ieslēgtas mazas lampiņas un es atspiedos pret leti. Pie manām kājām pieskrēja Lūsija.
Es apsēdos uz zemes un sāku viņu glāstīt. Acīs sariesās asaras, bet es uzsmaidiju.

"Mana māsa arī gribēja tādu suni kā tu." Es nočukstēju un noslauciju asaras.

Es piecēlos kājās un pasaucu Lūsiju kopā ar sevi apsēsties dīvānā. Es tomēr apsēdos uz zemes lai būtu vienādā līmenī ar Lūsiju, taču viņa nolēma nolikt savu galvu man klēpī.

Es ieslēdzu telefonu un izvilkusi no kabatas austiņas, ieslēdzu mūziku. Skatijos internetā dažādas bildes un pēkšņi uz manas facebook lapas uzmetās paziņojums-

"Beatrise, skat kādas atmiņas tu iemūžināji pirms 3 gadiem! Vai vēlies dalīties ar saviem draugiem?"

Manā priekšā bija bilde kur es turu klēpī savu mazo māsu. Es brīdi skatijos uz bildi un tad aizbloķēju telefona ekrānu. Piecēlos kājās un devos atpakaļ uz istabu kuru Daniels man bija ierādījis.

Jau biju otrajā stāvā taču gaiteņa galā ieraudzīju stikla durvis kuras ved uz balkonu. Es klusām pagāju garām citām istabām un izgāju uz balkona. Atvēru savu jaku un no iekšējās kabatas izņēmu vienīgo cigareti un šķiltavas. Aizdedzināju šo nāvējošo lietu un skatijos zvaigznēs. Apsēdos krēslā un ļāvos savām plaušām piepildīties ar dūmiem. Pēc pusstundas biju atpakaļ istabā. Ielīdusi gultā skatijos uz loga pusi līdz atkal iemigu.

8:00
Es satrūkusies pamodos no sava murga. Tas atkal ir sabojājis manu miegu. Noslaucīju asaras un saņemu zvanu no mammas.

"Beatrise, kur pie velna tu esi?!" Mamma kliedza.
"Labrīt. Man liekas ka esiet sajaukusi telefona numurus. Beatrise kurai jūs mēģinat mācīt kā dzīvot, diemžēl, ir aizgājusi. Taču ar lielāko prieku parunās Beatrise kurai ir nošpļauties ko par viņu domā viņas bezkaunīgā un tālumā esošā māte." Es pārspīlētu uzsmaidiju un nožāvājos.
"KĀ TU RUNĀ AR MANI?! Ko tu no sevis iedomājies?!" Mamma vārijās dusmās.
"Tā kā vēlos." Atteicu dusmīgs un nometu klausuli.

Pie istabas durvīs stāvēja Daniels.
"Viss kārtībā?" Viņš jautāja.
"Tā it kā tev tas interesētu." Noteicu un saklāju gultu.
"Turpini mani ienīst? Man likās ka cenšamies salabt. " Viņš pajutāja un abi devāmies lejā.
"Jā, taču pašlaik man nav garastāvokļa." Es atteicu un sāku vilkt jaku.
"Un ko tu tagad dari?"
"Taisos iet uz mājām."
"Un kafija? Pēkšņi mana klātbūtne tev neatļauj iedzert kafiju?" Viņš bezkaunīgā smīnā jautāja.
"Nevēlos." Es paturēju savas domas pie sevis un atcirtu.

Izgāju no mājas un, stāvēdama uz ielas, skatijos apkārt.

"Sēdies mašīnā." Daniels pēc brīža iznāca no mājas.
"Ko?" Es teicu.
"Sēdies. Tavas mājas ir stundas attālumā." Viņš pārgrieza acis un teica.
"Es nesēdēšu ar tevi vienā mašīnā. Man ir apnicis tavs bezkaunīgais purns manā dzīvē."
"Vari beigt uzvesties kā bērns? Man nav laika ņemties ar tevi! Aizvedīšu tevi mājās un nekad vairs neredzēsimies ja tu tā vēlies, bet nepieļaušu ka tu pazūdi, jo tad mani Leo nogalinās." Viņš teica stingrā balsī.
"Ak tā?! Tas viss ir priekš Leo vai ne? Leo palūdza mani 'pieskatīt' vai ne?" Es dusmās vārijos.
"Jā, lūdza. Un man likās ka mēs varēsim iztikt bez konfliktiem taču acīmredzot tā nevar! Vai tagad tu sēdīsies mašīnā lai es varu tevi nogādāt mājās?!" Viņš palika ļoti dusmīgs.

Es iesēdos mašīnas aizmugurē un skatīdamās ārā pa logu uzsākām ceļu. Pēc 45 minūtēm klusuma biju nokļuvusi mājās. Izkāpu no mašīnas un pateikusi stingru "paldies" aizcērtu durvis. Iegājusi viesistabā satiku Lāsmu.

"Kur tu biji?" Viņa jautāja mierīgā balsī.
"Nav svarīgi." Teicu.
"Taisies." Viņa piecēlās kājās.
"Uz kurieni?" Es nesapratu.
"TUR.. kur tu nevārīsi sūdus un sapratīsi savas kļūdas. Brauksim uz vasarnīcu. Kravā mantas!" Viņa bija dusmīga un teica.

Es nepretojos. Nerunāju pretī.
Es uzgāju uz savu istabu un vienkārši sametu visas savas drēbes koferī. Paņēmu datoru, fotoaparātu, un austiņas.., ķemme, dažas kurpes un botes, zobu birste ar zobu pastu.. čības un pidžamma. Grāmata un dažas lapas ar zīmuļiem. Ar koferi un mugursomu devos uz Lāsmas mašīnu.

Gaidīju Lāsmu mašīnā un saņēmu zvanu no Leo.
"Čau." Dzirdēju viņu sakām.
"Čau Leo.." es skumīga teicu.
"Kas noticis? Kā iet?"
"Slikti. Es vēlos lai tu beidz prasīt Danielam lai mani pieskata. Es negribu viņu vairs redzēt. Es braucu prom uz vasarnīcu kopā ar Lāsmu."
"Beta, tu zini ka Daniels ir vienīgais kurš var man palīdzēt tevi pieskatīt un pārliecināties ka tev viss ir kārtībā.."
"Mani nevajag pieskatīt."
"Vajag gan"
"Nevajag.. man jāiet. Lāsma tūliņ nāks uz mašīnu. Man pietrūkst tevis Leo.. Attā."
"Beta, pagaidi!" Dzirdēju kā Leo sauca, bet es noliku klausuli.

Lāsma iesēdās mašīnā.
"Ar ko tu runāji?" Es varēju dzirdēt ka viņa ir dusmīga.
"Ar Leo." Es atbildēju.
"Ļauj cilvēkam mācīties. Vismaz gudrs cilvēks, mācās vasarā lai apgūtu vairāk gudru lietu."

Es klusēju.

Tu esi vainīga!Where stories live. Discover now