Tu esi vainīga!

35.Daļa

Es sēdēju mašīnā.
Es biju.. apmulsis.
Izmisis.
Sāpināts.
Dusmīgs.

Es biju pilns ar emocijām.
Es gribēju viņu pie sevis.
Tikai un vienīgi sev.
Tikai sev blakus.
Tikai līdzās.

Es vēlējos turēt viņas roku.
Skūpstīt viņu.
Gaidīt kamēr viņa iemieg pirmā lai varētu dzirdēt un sajust viņas silto elpu kas atdūrās pie manām krūtīm. Sajust viņas mazo plaukstu manējā.

Gribēju dzirdēt viņas "man viss ir kārtībā."
"Kur tu iesi?"
"Paliec."
"Arlabunakti."

Bet visvairāk...
"Es tevi mīlu.."

Es viņu arī.
Šausmīgi.. mežonīgi.. neapturami un bezgalīgi mīlēju. Kā nevienu citu.. nevienu.

Es izkāpu no mašīnas un gāju līdzās tēvam, līdz beidzot bijām sasnieguši ēku. Mamma palika mašīnā un centās sazvanīt pārējos tēvs draugus.
Ienācām ēkā pa tās aizmugures durvīm. Virzijāmies uz priekšu lēnām un klusu.

Trešajā stāvā.. viss sākās.

Pirmais ko es izdzirdēju gaiteņa galā bija divu vīriešu saruna...

"Maita gulēs vēl pāris stundas. Vai esi jau sazvanījis viņas draugu? Naudu vajag pēc iespējas ātrāk."
"Nē. Es uzreiz zvanīju papucītim. Rīt mēs tiekamies pie pilsētas.. Un tur mēs dabūsim to, ko jau sen vajadzēja nokārtot." Abi uzgavilēja.

Manī viss ārdijās un vārijās.
PIE VELNA VISU!

Tēvs pielika roku man priekšā, tādejādi atturēdams mani no skaļas iešanas. Viņš parādīja lai esmu kluss un aizgāja pa priekšu.. taču nākamais.
Sākās.

Pirmā lode tika izšauta.

Panika.

Skriešana.

Neaprakstāmi.

Tēvs kāpa pāri līķiem.. viens pēc otra. Es bruku virsū. Sitiens pa zodu. Sitiens ar dūri.
Gar zemi.

Es turpināju iet.
Līdz...
Iestājās klusums.

Kāds applaudēja.
Tēvs pagriezās pret gaiteņa galu.. uz to no kura mēs bijām nākuši.

"Zini Denis.. man likās ka tu esi daudz gudrāks, un saprastu ka viņas te nav. Tu nopietni domā ka es nesapratīšu ka tu izseko zvanu?" Vīrietis smējās.
"Ričard. Sen neredzēts." Tēvs saprata savu kļūdu un zemā balsī noteica.
"Tu arī. Un.. piedod." Vīrietis no teica un aiz viņa parādijās divi vīrieši kuri iešāva mūsos kādu.. šļirci.. vai kaut ko citu asu.

Pēkšņi es sāku nejust kājas..
Un pēc brīža viss palika melns.

Atvēru acis un viss ko es sajutu bija.. virve ap manām rokām. Es momentā centos dabūt sevi ārā no šīs situācijas.

"Necenties dēls. Es jau visu izmēģināju." Tēvs noteica.

Viņš sēdēja man blakus. Arī sasiets. Es atgāzu galvu atpakaļ un nopūties, dusmīgi paskatijos uz tēvu.

"Tiec ar šo galā." Es teicu.

"Paskat kas beidzot atjēdzās." Telpā ienāca Ričards.
"Atbrīvo mūsus. Es nogādāšu tev naudu." Tēvs teica.
"Redzi, Deniss.. tev liekas ka viss ir vienkārši. Es tevi atlaidīšu.. tu man nogādāsi naudu un viss. Es jūs atlaidīšu. Taču tā vairs nebūs. Es kāpu pāri līķiem jo redz, tu nevarēji piekrist uzreiz. Es zaudēju savus cilvēkus.. tev jau tas vislabāk būtu jāsaprot."
"Ko tu vēl gribi?" Tēvs jautāja.
"10 klienti/pircēji. Un 60 000."
"6 klienti. 55 000."
"9 klienti. 60 000!"

Abi strīdējās.

"8 klienti, 55 000. Tas ir pēdējais piedāvājums." Tēvs noteica. Ričards apdomājās.
"Labi Denis.. Es tevi atsiešu.. pazvanīsi saviem cilvēkiem un bez liekām nevajadzīgām rīcībām. Skaidrs?"
"Jā.. Debīliķi.." tēvs dusmojās.

Bet tiklīdz tēvs tika vaļā, telpā.. kura bija tumša un vēsa.. pamesta.. ieskrēja vairāki cilvēki ar ieročiem. Tēvs momentā paskrēja malā no Ričarda un pēc brīža Ričards piezemējās pie zemes.. sašauts.
Ričarda cilvēki pēc pāris minūtēm bija nekustīgi un bez sords ritma.

"Kur jūs tik ilgi vilkāties?!" Tēvs nobļāvās un devās mani atsiet.

Es biju apjucis.

Telpā ieskrēja mamma ar asarām acīs. Ieraudzīdama tēvu un mani dzīvus, pieskrēja un apķēra mūs taču viss par ko es varēju padomāt bija Beatrise.

"Beatrise ir pagrabā. Es dzirdēju viņus runājam par viņu." Tēvs teica un viņa cilvēki devās pa priekšu.

Es skrēju.. bez elpas.
Vai viņa ir dzīva?
Vai viņai viss kārtībā?

Vēl pāris šāvieni. Izspertas durvis un..
Tur viņa bija.

Viņa bija atslēgusies.. uz zemes. Sasieta. Viņa vārgi gulēja telpas stūrī. Es pieskrēju pie viņas klāt. Viņas ķermenis bija auksts. Rokas bija zilas.. viņai pa ķermeni bija zilumi un seja bija pietūkusi. Meitene bija daudz raudājusi. Es paņēmu viņu sev klēpī un atsēju meitenes rokas kas bija cieši sasietas ar virvi.

"Beatrise.. Bettuc.." es ar asarām acīs skatijos uz viņas ķermeni. Atglaudu viņas matus viņai aiz auss.
"Ko viņi tev izdarīja.." es dusmīgs iebļāvos.
"Daniel.. braucam prom. Ņem Beatrisi un braucam." Tēvs visus dzina laukā.

Es nespēju pakustēties. Es pārbaudīju meitened pulsu.. tas bija vārgs.

Beidzot saņēmos piecelties un cieši paņēmis meitenes ķermeni rokās devos uz mašīnu. Es novietoju meitenes ķermeni aizmugurējā sēdeklī un viņas galvu ieliku sev klēpī. Es paņēmu meitenes auksto roku savējā un cieši to turēju pie sevis.

Piebraucām pie vasarnīcas un es ātri meiteni nesu iekšā. Noguldīju meiteni gultā un apsedzu ar vairākām segām ko mana mamma atnesa no viesu istabas. Es.. klusēju.

Man acīs bija asaras.. es biju paņēmis Beatrises plaukstu sev rokās un viss uz ko spēju koncentrēties, bija zilumi kas atradās uz viņas rokas.

Es to atlaidu. Es dusmīgs izgāju no istabas. Mamma man sekoja saucot manu vārdu un cenšoties mani nomierināt.. bet es viņā neklausijos. Es izskrēju ārā un vienkārši kliedzu. No visa spēka. Manas acis bija sarkanas. Es apklusu.

Mamma pienāca pie manis un nedaudz baidīdamās no manis, apķēra mani... es sabruku.

Es biju salauzts.
Tā bija mana vaina.
Es esmu vainīgs ka tā notika.
Man vajadzēja būt viņai blakus.