Tu esi vainīga!

15.Daļa

Es uzgāju augšā un pa ceļam iegāju pie Beatrises.

"Ja ko vajag tad droši modini mani augšā vai arī sameklē pati.." teicu viņai.
"Labi. Ar ko tu lejā runāji?"
"Ar.. Leo ārstu."
"Ko viņš teica?"
"Ka pie viņa ir ieradusies ģimene. Viņš atceras tikai ģimeni un ko darījis taču neatpazīsts nevienu citu." Es jutos slikti kad meloju.
"Skaidrs. Arlabunakti."
"Arlabunakti." Es pateicu un devos uz savu istabu.

Biju jau aizmidzis. Bija divi naktī kad dzirdēju lielu blīkšķi. Suns sāka riet un dzirdēju kā kaut kas saplīst. Es momentā uzvilku šortus un skrēju lejā. Ieraudzīju kā Beatrise ir apsēdusies uz muguras manam sargam un kādam zvana.

"Policijas Iecirknis klausās" dzirdu klausulē sievieti sakām.
""Mājā ir zaglis. Es pašlaik turu viņu pie.." Beatrise elsodama skaidroja taču es noņēmu viņai telefonu un pateicu klausulē ka ir noticis pārpratums.
"Ko tu dari?" Beatrise teica kad devu viņai telefonu.
"Atlaid Robertu. Viņš ir mans sargs." Es smējos.
"Nu tad viņam vajag iemācīt kādus paņēmienus.." Beatrsie bija šokā un atvainodamās palīdzēja Robertam piecelties.
"Daniel.. tava māte kamerā ieraudzījusi skuķi kaut ko meklējam un padomāja ka tā ir zagle." Roberts nosmējās.
"Tā ir Beatrise.. un ja māte biežāk skatītos kamerās tad zinātu ka Beatrise ir mana draudzene." Es uzsmaidiju.
"Ko tu meklēji?" Es jautāju Beatrisei.
"Krūzi. Gribēju kafiju." Viņa atbildēja kamēr Roberts devās ceļā.
"Naktī?"
"Jā. Man.. negribas gulēt."
"Gulēt? Vai arī redzēt murgus..?" Es jautāju.
"Laikam jau.." Beatrise atstutējās pret letes malu.
"Un.. kur tu iemācijies tādus paņēmienus? Pie maniem vecākiem strādā vieni no labākjiem sargiem." Es biju diez gan šokēts.
"Mans tēvs agrāk bija policists." Beatrise atbildēja un es padevu viņai krūzi.
"Interesanti. Tu daudz nerunā ar savu ģimeni."
"Jā. Es esmu ar mammu sastrīdējusies. Un tēvs ar mani nerunā kopš tā atgadījuma.. nu.. ar manu māsu."
"Njām.." es novilku.
"Tu vari iet atpakaļ gulēt." Beatrise drusku smaidīja.
"Es.. visdrīzāk ka ieiešu dušā. No rīta plānoju aizbraukt līdz vecākiem. Domāju ka brauksi līdzi?" Es jautāju.
"Emm.. var jau." Beatrise skatijās uz manis.
"Labi. Es eju.." teicu atstādams telefonu virtuvē.

Iegāju karstā dušā. Biju īstenībā diez gan apjucis. Visa tā lieta ar Leo ir viena jezga un joprojām nezinu kā to paskaidrot Beatrisei, jo es nevēlos viņai melot.

Izkāpu no dušas pēc stundas. Kārtīgi visu apdomāju. Ap četriem atkal iegāju virtuvē.. un es ievēroju ka mājas durvis ir vaļā.

"Beatrise?!" Es pabļāvu.

Nav atbildes. Es izskraidīju visu māju un viņas nekur nebija. Es taisijos jau viņai zvanīt taču tad ieraudzīju ka uz telefona ekrāna atrodas ziņa no Leo.

"Es ceru ka sparoti ka Beatrise nevar uzzināt ka man nav atmiņas zuduma. Pēc pusstundas dodos atpakaļ uz Īriju. Kā Bettucim? Vai viņa vēl skumst?
Jūs sadzīvosiet. Vienkārši tev jāuzvar viņas uzticība.
Dod ziņu kad pamosties."

Ziņa atsūtīta tikai pirms 10 minūtēm. Beatrise nevarēja tikt tālu. VELNS PARĀVIS!

Es ātri paķēru t-kreklu un jaku un sēdos mašīnā.
Līdz ko izkāpu pie slimnīcas redzēju kā Leo iziet no slimnīcas. Es gāju uz viņa pusi taču ieraudzīju kā pie viņa pieiet Beatrise. Es sastingu. Es redzēju kā viņa bļauj.. kā viņa asarās viņu grūsta un kliedz.

Attapies es piegāju pie viņiem.

"Tu! TU KRETĪNS! ES TEV UZTICĒJOS!" Viņa mani ieraudzīdama iesita man pa seju.
"Jūs esat kretīni. Tu gribēji aizbraukt un lai es par tevi aizmirstu? Tev tas ir izdevies!" Viņa uzbļāva ar sarkanu noraudātu seju un iesēdusies taxī devās prom.

"Tev vispār ir prāts? Tu nevarēji uzzvanīt nevis rakstīt sms?" Es dusmās vārijos.
"Daniel.. brauc viņai pakaļ." Leo visu uztvēra tik vēsi.
"Ko?!"
"Tu dzirdēji." Viņš paskatijās uz manis ar vienaldzīgām acīm un viss ko es spēju izdarīt ir iesist viņam pa žokli. Līdz ko es to izdarīju es pagriezos un iesēdies mašīnā braucu mājās. Pa ceļam vairākas reizes zvanīju Beatrisei taču viņa mani nobloķēja.

"VELNS!" Es uzbļāvu un uzsitu pa stūri.

*Beatrises POV*

Es sēdēju pie jūras un ēdu saldējumu. Es nejutos sagrauta.. es nejutos skumji. Es vienkārši biju sarūgtināta un dusmīga. Skatijos kā riet saule. Biju visu dienu blandijusies pa pilsētu.

Telefons gulēja smiltīs un atskaņoja Bon Jovi dziesmu "It's my life". Dungoju tai līdzi un smaidīdama izbaudīju dzīvi. Tagad kad man vairs neviena nav, man nav jāsatraucas par savu uzvedību un pazaudēt vēl kādu.

Pametu savu saldējumu krastā un paņēmu līdzi telefonu. Dejodama riņķi lēnām gāju uz ūdens pusi. Nometu savu t-kreklu un šortus zemē un gāju ūdenī. Aizmetu telefonu smiltīs un nopeldējos. Atgriezos pie sava saldējuma un smaidīju. Biju paķērusi savu mugursomu un tajā iekšā bija liķiera pudele...

Nu jau tukša. Un es dodos mājās. Vienā rokā saldējuma kaste bet otrā karote un es eju pa ielu un ēdu.

"Beatrise?" Es izdzirdēju Daniela balsi.
"Nu?" Es pagriezos un turpināju ēst saldējumu.
"Kur tu visu dienu biji?" Daniels gāja manā virzienā.
"Ko tu man tuvojies? Vai nav vienalga?" Es pagriezos un turpināju iet uz mājām.
"Beatrise apstājies!" Viņš man pavēlēja.
"Un kas tad notiks?"
"Tu saproti ka pašlaik tu sāpini mani?" Viņš paziņoja.

Protams ka es zināju ka es viņam patīku. Tas kr viegli pamanāms.

"Es sāpinu tevi? Tu vispār zini kā es jutos? Visu šo laiku?? Katru sekundi no šiem nožēlojamajiem diviem mēnešiem?"
"Tu man neko nestāsti. Protams ka es nezinu!"
"Nē! Tu nezini to, kā ir..
Katru dienu gaidīt kamēr tiksi mājās.
Kad tu ieiesi savā istabā. Aizslēgsi durvis..
Iekrist gultā un vienkārši visu izlaist.. visu kas tevī sakrājies un vienkārši raudāt.
Tu nezini to sajūtu.. atvieglojumu un vajadzību raudāt vienlaikus.
It kā nekas nav slikti.
Bet nekas jau nav arī labi!
Un tu esi noguris..
Noguris no nekā!
Kad tu gribi lai kāds atrodas tai brīdī blakus un pasaka ka viss būs labi.. ka viss nokārtosies.
Bet neviena tur nav.
Tu zini ka tev jābūt stipram priekš sevis jo neviens cits tevi nespēs salabot, bet tev ir apnicis gaidīt kad viss nokārtosies.
Apnicis vienmēr labot sevi..
Apnicis būt stiprai.
Un vienu reizi dzīvē tu gribi lai viss ir vienkārsi. Lai ir kāds kas palīdz. Lai ir kāds kas tevi izglābj.
Bet tu zini ka tas nenotiks un tu tik un tā ceri.
Un tu tik un tā centies būt stipra un cīnīties ar asarām acīs.
Cīnīties pašai pret sevi." Es bez elpas asarās skaidroju.
"Kādēļ tu nekad nestāsti nevienam kā tu jūties? Kādēļ tu domā ka es tev nevaru palīdzēt?" Daniels jautāja.
"Tāpēc ka neviens nevar atgriezt atpakaļ to nakti kad es pielējos kā cūka un nogalināju savu māsu." Es teicu skatoties uz viņu.