Iespējamais...

3.

Kā to saprast nejau atkal. Mēs gaidījām kamēr Eidens atbrauks. Pagāja kādas 15 minūtes un Eidens bija klāt. Viņš piebrauca klāt pie skolas, apkārt skola bija tukša, jo visiem bija stundas un es tikai cerēju lai kāds skolotājs mūs nepamana laižoties prom. Eidens izkāpa no mašīnas un nāca uz mūsu pusi, kamēr mēs ar Izabellu stāvējām tur kā stulbas un skatījāmies kā viņš nāk. Viņš bija pienācis mums klāt.
-Vai kaut kas noticis? Ko jūs tā skataties?
Viņš izbrīnīts teica.
-Nē...nekas... viss kārtībā.
Es noteicu un uz brīdi mums izveidojās eye conntact. Tas bija dīvaini.
-Ejam?
Viņš novērsās no manis un jautāja.
-Jā!!!!
Izabella smiedamies teica un skrēja uz mašīnu. Kamēr mēs ar Eidenu gājām uz mašīnu no skolas puses noskanēja kāds blīkšķis. Mēs abi ar Eidenu nobijušies paskatījāmies, nu nē tas bija skolas dežurants...
-Uz kurieni sataisījāties!!!!! Atpakaļ skolā!!!
Viņš skaļi nobrēca un skrēja jau mums virsū. Es apstulbusi skatījos kā viņš tur skrien, bet Eidens sagrāba manu roku un smiedamies teica.
-Amber, skrienam!
Viņš satvēris manu roku un mēs skrējām uz mašīnu, fiksi ielecām mašīnā un aizbraucām ātri prom. Tikko izbraukuši no skolas teritorijas, mēs vienkārši nereāli smējāmies.
-Tātad jūs bastojāt?
Eidens smiedamies skatījās uz mani, jo es sēdēju viņam blakus priekšā.
-Nu...jā...
Es smiedamies teicu, jo vienkārši nevarēju parunāt.
Iza aizmugurē bija sarkana norēkusies.Pēkšņi viņa ierunājās.
-Amber! Mums tak uz veikalu vajadzēja!!!
Viņa nobrēca.
-Ak jā..
Es piekritu viņai. Es paskatījos uz Eidenu un viņš uz mani.
- Eiden, vai vari mūs aizvest uz tuvāko veikalu?
-Protams!
Mēs sasmaidījāmies. Es nezinu kas pēkšņi notieka, es uz viņu smaidīju????? Viņš iegriezās tuvākajā pārtikas veikalā pa ceļam uz mājām. Bijām klāt un visi trīs skrējām uz veikalu, jo vēl lija lietus. Bijām veikalā. Mēs ātri aizskrējām uz saldumu aili.
-Iza, ko tu gribēsi?
Es jautāju meitenei kas skatījās uz ēdienu.
-Vienalga!
Mēs vienkārši ņēmām visu ko ieraudzijām un kas izskatījās garšīgi.
- Eiden, un vai tu ko vēlies?
Es smiedamies viņam jautāju.
- Nē, bet es izmaksāju...
Mēs abas ar Izabellu saskatījāmies un sākām smieties.
-Paldies, KUNGS!
Es noteicu un mēs jau atkal sasmaidījāmies.
Mēs samaksājām un devāmies uz mašīnu. Eidens atslēdza durvis un salikām maisiņus mašīnā un devāmies uz manām mājām. Pa ceļam skanēja visādas dziesmas. Iza tām dziedāja līdzi.
Pēc 10 minūtēm bijām pie manas mājas. Eidens apturēja auto un mēs izkāpām ārā. Iza paņēmusi maisiņus skrēja iekšā mājā, kamēr mēs ar Eidenu palikām vieni.
Eidens atstutējies pret mašīnu jautāja.
-Nu... vai aicināsi mani iekšā?
Smiedamies viņs teica.
-Sapņo vien...
Noteicu un devos uz mājas pusi. Tomēr gribēju viņam kautko vēl pateikt. Pagriezos uz viņa pusi. Viņš turpat vēl stāvēja, atstutējies pret savu mašīnu, laikam bija skatījies, kā aizeju.
-Paldies!
Es teicu.
-To gan es negaidīju...
Varēja saskatīt viņa sejā prieku. Mēs sakatījāmies un tad es novērsos un devos iekšā mājā. Dzirdēju kā viņš aizbrauc. Dzirdēju kā Iza darbojas pa virtuvi. Devos pie viņas, taču es nevarēju beigt domāt par Eidenu, jā par viņu, par puisi kas man riebjas...
Piegāju pie Izabellas un vaicāju.
-Ko tu tur dari?
-Izņemu ēdienu no maisiņiem.
-Ā ok.
Es viņai atbildēju. Māja bija klusa, laikam Keilabs vēl nebija pārradies un mamma bija darbā. Man pēkšņi ievibrējās telefons. Ziņa bija no Eidena...
-Šodien bija jautri, to vajadzētu atkārtot...😏
Es pasmaidīju.
-Jā bija jautri, bet neceri nemaz...😝
-To mēs vel redzēsim...
Es izlasīju viņa ziņu un noliku telefonu malā. Es iedomājos par to kas šodien notika un kādas nepatikšanas mums ar Izabellu būs rīt skolā, jo tajā skolā kurā mācāmies tur ir ļoti stingri noteikumi. Bet nu nedomājot par to mēs paņēmušas visas lietas ko Eidens mums nopirka, mēs devāmies uz mūsu istabu. Iegājušas istabā iekritām manā gultā.
-Nu? Tev patīk Eidens?
Iza man to pēkšņi pajautāja. Es biju šokēta, jo man viņš tāpat riebās.
-Ko? Nē...Kāpēc lai patiktu?
-Amber...es redzēju kā jūs saskatijāties un vēl pat sasmaidījāties unnn es vēl redzēju to kā viņš skatās uz tevi...
-Tu esi jukusi!
Es noteicu meitenei un iemetu viņai ar spilvenu. Mēs izdomājām, ka Izabella paliks pie manis pa nakti. Un tagad mēs skatāmies visādus seriālus un filmas netflixa. Skatoties man kāds zvanīja. Tas bija Keilabs. Varbūt viņš būs tūlīt mājās.
-Jā?
-Čau Amber, es nezinu kā lai tev šo pasaku,
Viņš par brīnumu vairs neizklausījās tik piedzēries.
-es nebūšu mājās 2 mēnešus... es domāju ka tu zini ko tas nozīmē...
Nu nē! Es ļoti labi zinu ko tas nozīmē.
-Man uz skolu būs jābrauc ar Eidenu veseli 2 mēneši????
Es iebļāvu telefonā un Iza uz mani pārsteigti paskatījās, jo viņa dzirdēja ko es teicu. Es vienkārši nometu klausuli un iekritu spilvenā raudāt ,jo es nevaru izturēt to Eidenu un vēl viņa tos komplimentus.
-Tev...būs jābrauc ar Eidenu katru rītu veselus 2 mēnešus??
-Nejau katru rītu, bet gan katru rītu un vēl vakaru!
Es diezgam dusmīgi Izabellai uzbļāvu. Varbūt tomēr nebūs nemaz tik traki?????

Kā patika??? Uzrakstiet kautko commentos!❤😙