Iespējamais...

9.

Man sāpēja. Man visur sāp. Es vēlos atrasties blakus Olīvījai. Es izskrēju no slimnīcas un vienkārši skrēju prom. Prom no visa. Es biju aizskrējusi līdz kādam tiltam. Es piegāju pie pašas tilta malas un vēroju tumši zilo ūdeni. Es nespēju to izdarīt, es nespētu...Olīvīja to nevēlētos. Es raudāju cik vien stipri varēju. Man vairs nav nekā, nekā... Pēdējo reizi apskatīju tumšo ūdeni un atkāpos no tilta. Es gāju pa šosejas malu, es nezināju kur es eju. Ieslēdzu mobīlo man bija 34 neatbildēti zvani no Izabellas, 39 no Keilaba un 44 no Eidena un vēl kādas 1000 ziņas. Es vienkārši turpināju iet. Gāju kādu stundu un sāku atpazīt šo vietu, šeit dzīvo mana omīte. Ārā bija tumšs un auksts. Mašīnu spožās gaismas man žilbināja acis un es īsti vairs normāli neredzēju. Es nonācu pilsētā. Devos uz to dzīvokli kur dzīvo mana omīte. Ievadiju durvju kodu ko es zināju un devos iekšā dzīvojamajā ēkā. Atradusi vecmammas dzīvokļa nummuru es piespiedu zvanīt. Otrā pusē dzirdēju lēnus soļus, kas tuvojās durvīm. Durvis atvērās un es ieraudzīju gados vecu kundzi, tā bija mana omīte.
-Amber! Meitiņ!
Viņa pienāca pie manis un mīļi samīļoja mani.
-Nāc iekšā bērniņ!
Viņa mani aicināja iekšā un es iegāju Tifanijas dzīvoklī. Manas omītes vārds ir Tifanija, tas ir ļoti skaists.
-Omīt...tu zini par mammu un Olīvīju?
Es raudot jautāju.
-Mīļais bērns...es zinu, es zinu.
Viņa mani atkal apskāva.
-Kā tu šeit tiki?
Viņa man jautāja.
-Es atnācu.
-Mīļais dievs! Šādā laikā! Nāc es tev iedošu tējiņu!
Omīte noteica un gāja uz virtuvi, es viņai sekoju. Apsēdos krēslā kas bija novietots pie pusdienu galda. Es Tifanijas dzīvoklī nebiju bijusi vairākus gadus, tas ir ļoti skaists.
-Ņem bērniņ, nomierinoša tējiņa!
Viņa man iedeva krūzi un apsēdās blakus.
-Tas ir šausmīgi kas notika! Nabaga Olīvija... Vai Keilabs zin ka esi šeit?
Tifanija man jautāja.
-Nē un tā būs labāk.
Teicu.
-Amber, viņam ir jāzin kur tu esi. Viņš noteikti uztraucas par tevi! Piezvani viņam!
Tifanija man teica un man šķiet būtu pareizi piezvanīt Keilabam.
-Labi, es viņam piezvanīšu.
Ome man uzsmaidīja un es izņēmu no kabatas telefonu un zvaniju Keilabam.
-Amber, kur tu esi!?
Viņs satraukti jautāja.
-Man viss kārtībā, esmu pie Tifanijas.
Mierīgi noteicu viņam, dzirdēju ka blakus viņam kautkas runā, izklausījās pēc Eidena.
-Es braucu tev pakaļ!
Viņs teica.
-Nē, tas nav nepieciešams, es palikšu pa nakti.
Es paskatījos uz omīti un viņa man uzsmaidīja.
-Labi, bet rīt no rīta es būšu klāt.
Teica Keilabs.
-Jā, labi.
Noteicu un nometu klausuli.
-Redzi viņš uztraucās.
Teica ome.
-Es tev uztaisīšu kautko ēdamu.
Tifanija noteica un es pasmaidīju, jo es tiešām gribēju ēst. Kamār ome gatavoja ēst es apstaigāju apkārt pa viņas dzīvokli, tas bija ļoti skaisti iekārtots.

-Tev ir ļoti skaists dzīvoklis.
Noteicu omītei.
-Paldies, tas tiešām ir skaists.
Viņa smaidot man pateica.
-Ēdiens gatavs!
Omīte teica un mēs apsēdāmies pie galda un ēdām. Viņa pagatavoja pankūkas. Tās ir dievīgas. Es patikā nopūtos. Mēs paēdām un pulkstenis bija 20:45.
-Labi, nāc Amber, es tev parādīšu tavu istabu.
Tifanija teica un mēs uzgājām uz otro stāvu un viņa man ar rokām norādīja uz durvīm.
-Šī būs tava istaba, izgulies kārtīgi.
To viņa pateica un apskāva mani.
-Paldies...
-Nav par ko.
Mēs atvadījāmies un es iegāju istabā. Tā ir tik skaista. Nemaz nevar salīdzināt ar manu istabu Dalasā un nu jā es tagad vispār atrodos Forvortā. Pieejot pie istabas loga var redzēt skatu uz pilsētu. Skaistās pilsētas nakts gaismas. Istabā vēl ir liela gulta un vēl vienas durvis kas ved uz vannas istabu. Es gāju uz dušu. Nomazgājos uzvilku oversized kreklu kas stāvēja uz plauktiņa un ielīdu gultā. Pārdomāju šodienas notikušo un raudāju. Es tam nespēju noticēt. Es aizmigu.

Rīts

Atvēru smagos acu plakstiņus un domāju kur es vispār atrodos. Atcerējos, ka esmu pie Tifanijas. Nomierinājos un mans skats pavērās uz loga pusi. Izlīdzu no gultas un piegāju pie loga. Arā bija tik skaists skats. Skats uz pilsētu. Es pie loga nostāvēju kādas 10 minūtes un tad pie durvīm kāds pieklauvēja.
-Iekšā.
Miegaini noteicu un istabā ienāca omīte.
-Labrīt, kā gulēji?
Viņa man jautāja. Atceros ka man rādījās kautkāds murgs par Olīvīju un mammu.
-Brīnišķīgi!
Melojot un izspiežot neīstu smaidu teicu.
-Man prieks! Un zvanīja Keilabs. Viņš jau ir ceļā.
Teica Tifanija.
-Labi, skaidrs.
Teicu.
-Pēc 10 minūtēm nāc brokastīs.
-Labi.
Smaidot neīstu smaidu teicu. Omīte izgāja no istabas un es nokritu zemē un raudāju. Atspiedos pie sienas un pievilku kājas sev klāt un vienkārši raudāju. Pagāja kādas 10 minūtes un es piecēlos noslaukot asaras. Omīte man uz gultas bija nolikusi drēbes. Pelēks hūdījs un pelēkas treniņbikses. Es saģērbos un gāju uz virtuvi. Ejot lejā pa kāpnēm es dzirdēju ka Tifanija ar kādu runā. Ieejot virtuvē es redzēju Keilabu un viņam blakus stāvēja Eidens. Mans un Eidena skaties sastapās.

Kā patika?😬