Iespējamais...

22.

Paskatījos uz Eidenu un noteicu, varēja redzēt, ka viņš arī paliek uzvilktāks. Viņš paskatījās uz Lūkasu un Lūkass viņam viltīgi uzsmaidīja.
-Kāpēc tu atbrauci?
Jautāja Keilabs. Stulbs jautājums, jo redz Lūkass bija Olīvijas labākais draugs.
-Uz Olīvijas bērēm.
Atbildēja Lūkass. Aizmirsu pateikt, ka viņš nav vietējais, viņš dzīvo Forvortā, bet tik un tā viņi abi ar Olīviju bija best friends.
-Un kur tu taisies palikt?
Jautāju.
-Viesnīcā, bet es jau cerēju, ka pie tevis varēšu, bet tev jau izrādās, ka tagad ir čalis.
Smaidot teica Lūkass. Kā man viņš riebjas. Paskatījos uz Eidenu viņš bija tik dusmīgs, ka pat jau rokas bija savilcis dūrēs. Es uzliku savas rokas uz viņa rokām un tas viņam lika mazliet nomierināties.
-Labi, paciemojies esi, tagad vari iet, savādāk es nenoturēšos un...
Iesāka Keilabs.
-Ko tu man izdarīsi? Iesitīsi?
Smiedamies teica tas Lūkass. Eidenam bija pieriebies, viņš noleca no letes, pastumdams mani viegli malā piegāja pie Lūkasa un teica.
-Lasies.
Eidens bija daudz garāks par Lūkasu. Paskatījos uz Keilabu un viņš piegāja pie Lūkasa.
-Pazūdi un te vairs nerādies.
Stingrā tonī noteica Keilabs. Lūkass appētīja viņus abus un paskatījās uz mani.
-Tiksimies rīt.
Teica Lūkass skatoties uz mani, bet to viņš teica visiem. Pirms ejot prom viņš man uzsmaidīja ar savu pretīgo smaidu. Keilabs pavadīja viņu līdz ārdurvīm un tās aizcirta uzreiz kā viņš izgāja no mājas.
-Nepievērs viņam uzmanību.
Keilabs teica Eidenam. Piegāju pie Eidena un apliku savas rokas ap viņa vidukli un piespiedos pie puiša.
-Tev viss kārtībā?
Mierīgā balsī jautāja Eidens un apskāva mani. Atbildēju pakratot galvu. Kāpēc Lūkasam vajadzēja atbraukt? Nevienam viņš nepatīk. Domājot par Lūkasu un ko viņš rīt var sastrādāt, man iezvanījās telefons, kas stāvēja uz galda. Piegāju pie galda un zvanītājs bija Tifanija. Pacēlu.
-Labrīt!
Iesaucās ome.
-Labrīt.
-Ej taisies, es pēc piecām minūtēm būšu.
Atcerējos, ka mēs vakar vienojāmies braukt nopirkt kleitu priekš bērēm.
-Mums tiešām ir jābrauc?
Jautāju.
-Amber jā! Vai kaitkas noticis? Tu izklausies dīvaini.
Mazliet satraukusies jautāja ome.
-Lūkass ir atbraucis.
-Olīvijas labākais draugs?
Izbrīnīta jautāja ome.
-Tas pats.
Nopūstdamies teicu.
-Labi, pēctam izdomāsim ko darīt ar viņu, bet tu ej taisies.
Teica ome un nolika klausuli. Paskatījos uz Eidenu un viņš man pienāca klāt.
-Kautkas noticis?
Jautāja Eidens.
-Man ar Tifaniju jābrauc pirkt kleita.
Negribīgi noteicu.
-Man braukt līdzi?
Jautāja Eidens.
-Nē, nevajag...
Nopūtos un teicu.
-Kā teiksi.
Viņš pasmaidīja un noskūpstīja mani.
-Man šodien jaizbrauc uz dzīvokli un jāpaņem dažas lietas, bet vakarā būšu pie tevis, labi?
Eidens teica. Pamāju ar galvu un pavadīju viņu līdz durvīm, iedevis man buču uz lūpām Eidens izgāja no mājas. Aizvēru durvis un uzgāju uz savu istabu paņemt naudas maku. Ieliku maku kabatā un aizgāju uz Keilaba istabu.
-Mēs ar Tifaniju brauksim pirkt kleitu.
Noteicu.
-Labi.
Ar galvu pamādams teica Keilabs un pievērsās datoram. Izgāju no istabas un man atkal jau iezvanījās telefons. Šoreiz tā bija Izabella.
-Heeey!
Iesaucās meitene.
-Čau!
Smaidot teicu, jo mēs sazvanījāmies FaceTime.
-Ko tu šodiem dari?
Jautāja Izabella.
-Tūlīt braucu ar Tifaniju uz pilsētu, pirkt kleitu.
-Es varu ar jums?
Jautāja Iza.
-Jā, protams.
-Ok, tad iebraucat pie manis.
Noteica meitene.
-Ok.Byeeee!
-Atā!
Tā mūsu saruna beidzās un izgāju no mājas. Tifanija tieši iebrauca pagalmā. Iekāpu viņas baltajā LandRover SUV.
-Čauuu!
Teicu.
-Sveika!
Smaidot teica Tifanija un sāka braukt atpakaļgaitā ārā no pagalma.
-Mums vajadzēs iebraukt pēc Izabellas, viņa ar mums.
Teicu omei un viņa pakratīja galvu un uzsāka ceļu pie Izas. Iebraukušas Izabellas pagalmā uztaurējām, lai meitene nāk ārā. Izabella izskrēja no mājas un ieleca mašīnā.
-Labrīt!
Teica Izabella. Pasmaidīju viņai.
-Sveika!
Teica Tifanija un plaši uzsmaidīja draudzenei. Līdz pilsētai ir jābrauc kādas divdesmit minūtes. Man pietrūkst Eidena. Nolēmu uzrakstīt puisim.
-Tu man pietrūksti :(
Pēc dažām sekundēm saņēmu atbildi.
-Tu man arī :(
-Gaidu vakaru :*
Uzrakstīju ziņu Eidenam.
-Es arī 😏
Izlasīju Eidena ziņu un un pēkšņi atcerējos to, ka Izabellai un Tifanijai neko neesmu pateikusi par mani un Eidenu.
-Tifanij ,Izabell! Man jums kas jāsaka.
Ierunājos un abas paskatījās uz mani.
-Runā.
Teica Iza.
-Es un Eidens, mēs esam kopā.
Smaidot teicu un paskatījos uz Izu, viņai sejā ir plašs smaids.
-Akdievs! Beidzot!
Meitene iespiedzās pa visu mašīnu. Paskatījos uz Tifaniju un viņa smaidīja uz manis.
-Apsveicu un nelaid viņu prom!
Teica Tifanija.
-Nelaidīšu.
Pasmaidīju omei. Iebraucām jau pilsētā un iegriezāmies lielā iepirkšanās veikalā.
-Ejam!
Teica Izabella un izleca no mašīnas. Meitene paķēra mani roku un mēs skrējām iekšā lielajā veikalā. Pie ieejas sagaidījām Tifaniju un tad jau sākām pa vienam apstaigāt veikalus.
-Kā tev šī?
Tifanija man jautāja rādot uz tumši sarkanu un diezgan īsu kleitu.
-Tā ir pārāk īsa.
Noteicu omei un mēs turpinājām meklēt īsto kleitu. Acīs man iekrita arī tumši sarkana kleita, bet izskatījās, ka tā sniedzas līdz celim un kautko tādu tieši es meklēju.
-Šī.
Teicu Tifanijai un omei parādot kleitu.
-Tā ir skaista.
Teica ome.
-Jā, pat ļoti!
Iesaucās Izabella.
-Ejam uzmērīt.
Teica Tifanija un mēs gājām to uzmērīt. Iegāju kabīnē un uzvilku kleitu. Paskatījos spogulī un man tā ļoti patika. Atslēdzu kabīnes durvis uz izgāju no tās. Tifanija un Izabella skatījās uz mani ar mirdzošām acīm.
-Šī ir īstā.
Teica Izabella.
-Tik skaista.
Ome noslaucīja asaru kas viņai jau tecēja pār vaigu un noteica. Mēs abas ar Izabellu nedaudz iesmējāmies.
-Es ņemšu šo.
Teicu un iegāju atpakaļ kabīnē pārģērbties. Izgāju no kabīnes un Tifanija ierunājās.
-Tev jau kurpes arī vajadzēs.
-Laikam.
Teicu un mēs gājām pie kases samaksāt par kleitu.
-Es maksāšu.
Teica Tifanija un pielika savu kredītkarti pie karšu pieņēmēja, es pasmaidīju viņai. Gājām meklēt kādu apavu veikalu. Kādas kurpes es izvēlēšos? Nu noteikti ne augstpapēžu. Ieraudzījām vienu apavu veikalu un iegājām tajā iekšā. Tur bija ļoti dažādi apavi, bet neviens man īsti neiepatikās, bet tad man acīs iekrita Dr. Martens zābaki.
-Šie piestāvētu pie kleitas.
Teicu un Tifanija ar Izabellu paskatījās uz zābakiem.
-Jā, tas tiesa.
Teica ome un Izabella piekrita. Tifanija pasauca darbinieku, lai iedod man manu izmēru un, lai es zābakus varu pamērīt. Darbiniece iedeva man mana izmēra zābakus es tos uzvilku un tie bija ļoti ērti un labi derēja.
-Nespiež?
Jautāja ome.
-Nē. Ņemsim šos.
Pasmaidīju un pateicu darbiniecei. Ieliku zābakus kastē un devāmies pie kases, Tifanija samaksāja un izgājām no veikala.
-Paldies!
Teicu omei un apskāvu viņu.
-Iesim paēst?
Jaitāja Tifanija un mēs abas ar Izu piekritām un piestājām pie saldējuma stenda. Es pasūtīju šokolādes saldējumu, bet Izabella ar omi vaniļas. Noliku iepirkšanās maisiņus zemē pie krēsla un apsēdāmies pie galdiņa.
-Lūkass atbraucis.
Teicu. Izabella uz mani paskatījās ar izbrīnītu skatienu.
-Lūkass?
Jautāja Iza.
-Jā...
-Tad jau viņš būs arī bērēs.
Teica ome, viņai viņš arī nepatīk. Pamāju Izabellai ar galvu un viņa smagi nopūtās.

Kā patika???Izsaki domas commentos un uzpied ☆!💗

(Lūkass)