Iespējamais...

35.

Puisis pieliecās un cieši apskāva mazo meiteni. Viņi izskatījās tik ļoti mīlīgi kopā, akdievs. Skatījos un smaidīju uz viņiem. Kora pat nedomāja atlaist Eidenu, izskatījās, ka viņai viņš ļoti patīk. Beigusi apskaut Eidenu, Kora atskrēja atpakaļ uz dīvānu un ieleca man klēpī, cieši turēju meiteni. Eidens pienāca pie dīvāna un apsēdās tajā, diezgan tālu no manis.
-Iesim kautko ieēst?
Keilabs jautāja Korai.
-Jā!
Iespiedzās meitene un izleca man no klēpja, viņi abi aizgāja uz virtuvi. Es plaiku viena ar Eidenu. Šis bija tik neveikli. Izņēmu telefonu no džempera kabatas un sāku skatīties tajā. Atvēru snapchat un skatījos snapus ko citi man bija atsūtījuši, bet es pilnībā varēju just kā Eidens uz mani skatās.
-Tas ko es šodien pateicu...
Viņš iesāka. Nu nopietni? Nobolīju acis un paskatījos uz puisi kurš sēdēja dīvānā un izskatījās tik sasodīti pievilcīgi.
-Eiden, es visu saprotu.
Noteicu. Viņš noteikti var atrast par mani kādu labāku.
-Tu noteikti atradīsi kādu kas ir par mani daudz labāka.
Mierīgā balsī teicu, kautvai iekšā man viss vārījās. Sajūta bija tāda, ka es tūlīt varētu eksplodēt un vienkārši uzsākt tādu strīdu.
-Jā...
Klusi nomurmināja Eidens. Tagad jau man iekšā viss tā sāka sāpēt. Novērsos no telefona un istabā ienāca Keilabs un Kora. Korai rokās bija bļoda ar čipsiem.
-Paskaties ko Keilabs man iedeva.
Smaidot teica mazā Kora. Paskatījos uz Keilabu un viņš staroja no laimes par Eidenu nevarētu teikt to pašu, jo viņš bija iegrimis dziļās domās. Pasmaidīju brālim un viņš man. Kora apsēdās man blakus un ēda savus čipsus.
-Šovakar nebūšu mājās.
Ierunājās Keilabs. Itkā tas būtu jaunums, viņš var teikt, ka katru vakaru ar Eidenu brauca un klubiem un izklaidējās. Proti narkotikas, meitenes, alkahols... Man riebās, ka ar Keilabu sāku pavadīt mazāk laiku.
-Atkal?
Nobolīju acis un jautāju brālim. Abi ar Eidenu saskatījās un pievērsās man. Dīvaini bija tas, ka Eidens sēdēja pavisam klusu un pilnībā neko neteica, parasti viņš izsaka kautkādus stulbus komentārus vai ko citu.
-Kas?
Jautāju un paskatījos uz brāli.
-Nekas, nekas... Un kas ar tevi? Tu tik kluss.
Jautāja Keilabs Eidenam mazliet iesmejoties. Paskatījos uz Eidenu un viņš man uzmeta pavisam īsu skatienu un tad atkal pievērsās grīdai.
-Nekas, labi man jābrauc, bet kautkādos desmitos būšu pie tevis.
Teica Eidens un piecēlās.
-Nu ok.
Klusi noteica Keilabs. Eidens piegāja pie Koras, pabužināja viņai matus un paskatījās uz mani un uzsmaidīja, nolēmu pasmaidīt pretī. Viņš izsoļoja no dzīvojamās istabas.
-Tiekamies desmitos.
Skaļā balsī nobrēcās Eidens un varēja dzirdēt kā aizciršas galvenās durvis. Keilabs uzreiz paskatījās uz mani ar dīvainu skatienu.
-Kas atkal?
Nobolīju acis un jautāju brālim. Dažreiz viņš nopietni māk nokaitināt pat ar skatienu.
-Tev nelikās, ka Eidens bija tāds dīvains?
Jautāja Keilabs.
-Nu jā bija. Un?
Teicu. Ko viņš ar šo domā?
-Labi, es nezinu kas ir jūsu starpā, bet Amber, es negribu, lai viņš atkal tevi sāpina, jo nu to var ļoti labi redzēt, ka jūs viens otram patīkat.
Teica Keilabs. Nevaru noliegt, man Eidens patiešām patīk, bet es nezinu vai spētu viņam piedot.
-Keilab, tas nekad nenotiks...
Iesāku, bet tad viņš mani pārtrauca.
-Nekad nesaki nekad.
Gudri noteica Keilabs. Nē nu jā visi mēs pieļaujam kļūdas.
-Ambera un Eidens izskatītos smuki kopā.
Un to pateica Kora. Mazā Kora. Viņa priekš sava vecuma bija par gudru. Keilabs uzreiz paskatījās uz mani un es uz viņu. Varbūt man ir jāpiedod Eidenam? Bet tie viņa vārdi, ka es neesmu labāka par citām, tie mani patiesi sāpināja. Man šis viss ir jāapdomā un es vispār nezinu vai es Eidenam patiesi patīku.
-Redzi, pat mazā gudriniece pasaka patiesību. Amber, mēs visi pieļaujam kļūdas.
Teica Keilabs. Es nezinu ko darīt. Man šķiet, ka tas būtu nedaudz par ātru.
-Es padomāšu.
Atbildēju. Es neesmu gatava piedot Eidenam, bet es gribu, lai viņš ir man blakus. Man nav ne mazākās jausmas ko darīt. Noteikti ne tagad.
-Labi, man jābrauc uz biroju, tiksi galā?
Ierunājās Keilabs. Pamāju ar galvu un brālis atvadījās no Koras un izgāja no mājas. Pievērsos Korai un tā mēs pavadījām atlikušo laiku.
Pulkstenis jau ir pusē desmit un Korai jau sāk nākt miegs. Tagad mēs sēžam manā istabā un spēlējamies ar viņas lellēm kuras Andreas viņai bija iedevis līdzi.
-Kad būs brālis?
Bēdīgi jautāja Kora.
-Drīz.
Smaidot atbildēju, cerot, ka tas meiteni kautkā uzmundrinās. Kaut ātrāk atbrauktu Andreas, jo man šķiet es Korai jau esmu apnikusi. Ārā jau bija diezgan patumšs. Atvērās manas istabas durvis un pa tām iekšā iesoļoja Andreas. Beidzot. Kora izleca no manas gultas un pieskrēja pie Andreasa.
-Brāli!
Iespiedzās Kora un Andreas paņēma meiteni rokās.
-Hey.
Teica Andreas.
-Čauu.
Izlecu no gultas un apskāvu puisi.
-Kā jums gāja?
Jautāja Andreas.
-Mums gāja ļoti labi, vaine Kora?
Teicu mazajai meiteni kura žāvājās.
-Jā, ļoti!
Miegaino teica meitene.
-Nu, dosimies uz mājām?
Andreas jautāja Korai. Man ļoti patika, pavadīt laiku ar Koru, viņa ir tik gudra priekš sava vecuma. Kora pakratīja galvu.
-Labi, mēs iesim.
Ierunājās Andreas.
-Es jūs pavadīšu.
Noteicu un visi izgājām no istabas. Nogājām lejā un apstājāmies pie ārdurvīm.
-Vēlreiz paldies.
Ierunājās Andreas un Kora jau bija aizmigusi.
-Nav par ko un noteikti ļauj man vēl viņu pieskatīt.
Teicu un atspiedos pret durvju malu.
-Noteikti.
Noteica Andreas un gāja uz savu mašīnu. Redzēju kā pagalmā iebrauc vēlviena mašīna, tas laikam būs Eidens. Atcerējos par to ko man teica Keilabs un pat Kora. Andreas jau izbrauca no pagalma un no mašīnas izkāpa Eidens. Sakrustoju rokas un stāvēju atspiedusies pret durvīm. Eidens nostājās man pretī un vēroja mani.
-Keilab!
Iebrēcās Eidens nenovēršot savu skatienu no manis.
-Starp jums kautkas ir?
Jautāja Eidens.
-Tavai zināšanai mēs esam tikai draugi.
Atbildēju. Šī saruna ir dīvaina.
-Mēs no sākuma arī bijām tikai draugi.
Teica Eidens un cieši skatījās man acīs. Viņa acis noslīdēja līdz manām lūpām un vai man arī izlikās, bet izskatās, ka viņš liecas man klāt.
-Braucam.
Pēkšņi ierunājās Keilabs un ieraudzījis mūs abus viņš sarauca uzacis.
-Ups, laikam iztraucēju.
Teica Keilabs. Eidens paskatījās uz viņu ar dusmīgu skatienu. Eidens
atkāpās no manis mazu gabalu un skatījās uz mani no galvas līdz kājām. Tas man lika justies mazliet neērti. Abi aizgāja līdz Eidena mašīnai un iesēdās tajā un tad jau aizbrauca prom. Es stāvēju ārā apstulbusi.

HELLO! Kā patika šī daļa?💖

:)