47.

66 6 5
                                    

Mēs klusumā vienkārši izbaudījām gardo ēdienu, bet to klusumu ar savu skaļo runāšano izbojāja Keilabs un Eidens, kas tikko ienāca virtuvē. Velns. Paskatījos uz brāli un viņš uz mani un nu protams, ka blakus viņam atradās Eidens. Novērsos no Keilaba un tagad paskatījos uz Eidenu. Viņš skatījās uz Andreasu ar riebumu acīs, kas pie velna ir viņa problēma?
-Oh, sveiki.
Ierunājās Keilabs. Ar Eidenu uz kādām trīs sekundēm izveidojām eye conntact, bet es ātri novērsos.
-Hey.
Teica Andreas.
-Kā jums veicās eksāmenos?
Jautāja brālis un pienāca pie manis un cieši apskāva.
-Ļoti labi.
Atbildēju un atbrīvojos no Keilaba apskāviena, kas man likās nedaudz par ciešu.
-Tad jau labi.
-Mhm.
Noņurdēju un turpināju ēst. Keilabs jau taisījās iet prom, bet iesāka runāt.
-Ā, tu esi izlaidumam atradusi savu pavadoni?
Smaidot man jautāja Keilabs. Uzreiz paskatījos uz Eidenu un viņš uzmanīgi skatījās uz mani un gaidīja ko es atbildēšu.
-Jā esmu.
Smaidot atbildēju un paskatījos uz Andreasu kurš man sēdēja blakus.
-Es iešu ar Andreasu.
Teicu. Atkal paskatījos uz Eidenu un viņš tiešām izskatās tik ļoti greizsirdīgs.
-Jauki.
Teica Keilabs un aizgāja pie Eidena. Ejot ārā no vietuves, Eidens Andreasam iedeva tik baisu skatienu, tas tiešām bija biedējošs. Beidzot viņi ir prom.
-Tu redzēji Eidena sejas izteiksmi?
Smiedamies un roku priekšā mutei turēdama teica Lea. Viņš izskatījās ļoti greizsirdīgs.
-.
Iesmējos un atbildēju.
-Tad tu vēl viņam patīc?
Jautāja Andreas. Viegls jautājums.
-Tādiem cilvēkiem kā Eidenam, viņiem nav jūtu.
Noteicu, jo nu tā tiešām arī ir. Īstenībā labi, ka tajā reizē es viņam nepiedevu tad kad viņš tur parādījās ar to savu meiteni. Eidenam nav jūtu ne pret vienu, to es labi zinu. Man viņš ir jāaizmirst.
-Amber! Šodien lielākajā Teksasas apģērbu veikalā izliek jaunās izlaiduma kleitas!
Priecīgi satraukusies ierunājās Lea. Pareizi, izlaidums. Lea man parādija savā mobilajā telefonā reklāmu, ka tiešām veikals "Terry Costa" tieši šodien pārdošanā izliek jaunās kleitas. Es vispār nevēlos iet uz izlaidumu.
-Viss, mums tur ir jābrauc!
Lea noleca no krēsla un skaļi ierunājās. Paskatījos uz Andreasu ar tādu sejas izteiksmi "Es nevēlos" un viņš tikai klusi pie sevis pasmējās.
-Lea es...
Ierunājos, jo es tiešām nevēlos nekur doties.
-Amber jā!
Iespiedzās Lea. Viņa tik tiešām vēl grib brauk iepirkties? Nu es noteikti nē, bet viņa izskatījās tik priecīga par to un nu man laikam būs vien jāpiekrīt.
-Labi.
Negribīgi noteicu un draudzene cieši mani apskāva.
-YESSS! Andreas tev mūs jāaizved.
Teica Lea Andreasam. Pēc viņa sejas izteiksmes  varēja redzēt to, ka viņam jau ieplānoti citi plāni.
-Nuuu... vispār mēs ar puišiem gribējām doties skatīties futbolu.
Teica Andreas. Lea uzreiz mazliet noskuma, bet man tomēr ir viena ideja kā tikt.
-Tas nekas, es pajautāšu Viljamsam, varbūt viņš varēs.
Noteicu un pasmaidīju draudznei.
-Ļoti ceru, jo mums jādabūj viss skaistākās kleitas.
Pēc Leas pateiktā Andreas iesmējās.
-Kas?
Jautāju. Nu protams, puiši.
-Skaistākās... tad jau jūs abas izskatīsaties kā princeses.
Smiedamies teica Andreas.
-Yeah, thats like the whole point.
Teica Lea.
-Jūs pat labi izskatītos, ja nebūtu jāvelk kleitas.
Teica Andreas un pasmaidīja man un nu protams es viņam pretī. Viņš ir ļoti jauks.
-Cik jauki, bet tagad Amber paprasi savam tēvam, lai viņš mūs aizved ok?
Nemierīgi noteica Lea.
-Labi, labi...
Teicu.
-Labi, es tad braukšu un jūs atrodiet tās savas "skaistākās" kleitas.
Teica Andreas. Viņš pienāca pie manis un mani silti apskāva. Viņš arī smaržo ļoti labi.
-Byeeee.
Teica Lea Andreasam un tad viņš izsoļoja no mājas.
-Eju prasīt.
Teicu Leai un liku viņai mani gaidīt manā istabā. Devos augšā uz otro stāvu, jo vienā no viesu istabām ir apmeties Viljams. Man ir mazliet uztraukums, pat nezinu no kā. Lēnām piesoļoju pie viņa istabas durvīm un nopūtos. Saņemies Amber. Klusi sāku klauvēt pie durvīm un tad jau uzreiz tās atvērās. Priekšā man stāvēja mans tēvs.
-Amber.
Teica Viljams un izskatījās mazliet pārsteigts.
-Jā, es...
Iesāku runāt, bet nevarēju turpināt, jo man ir liels uztraukums.
-Es tev vēlējos paprasīt vai tu mūs ar Leu nevari aizvest uz "Terry Costa" veikalu, nu tas ir veikals priekš kleitām un man 1. jūnijā ir izlaidums un nu man vajag kleitu... Andreas nevar, jo viņš ar draugiem iet skatīties futbolu.
Norunāju. Viņš ļoti uzmanīgi klausījās un pat mazliet beigās pasmaidīja.
-Es...
Viņš iesāka.
-Tas nekas, ja nevarēsi.
Teicu. Viljams nopūtās un pasmaidīja.
-Es jūs aizvedīšu ar lielāko prieku.
Viņš teica. To gan es negaidīju. Pēc visa tā ko es viņam pateicu viņš vēl ir gatavs man palīdzēt?
-Mēs tevi gaidīsim lejā.
Teicu.
-Labi, es tūliņ.
Teica Viljams un iegāja atpakaļ savā istabā un es sāku soļot lejā pa kāpnēm atpakaļ pie Leas, bet kāds sagrāba manu rokas locītavu.
-Kas pie...
Noteicu un pagriezos, lai redzētu kurš mani aiztiek.
-Tu...
Eidens. Nu loģiski, ka viņš. Viņš vienkārši turēja manu roku diezgan stipri tā, ka man jau mazliet sāka sāpēt.
-Varbūt atlaidīsi? Man sāp.
Teicu. Viņš pēc mana teiktā nekavējoties atlaida manu roku.
-Piedod...
Viņš teica.
-Ko tev vajag?
Vienaldzīgi noteicu.
-Tad tu un tas... kā viņu sauca... Aleksandrs, Aleksis...
Viņš centās atcerēties Andreasa vārdu.
-Andreas?
Jautāju.
-Jā viņš, tu esi ar viņu?
Jautāja Eidens. Kā to saprast "ar viņu"?
-Nesaprotu...
Purināju galvu, jo tiešām nesapratu ko viņš ar to domāja.
-Jūs esat kopā?
Jautāja Eidens. Sāku smieties. Tad viņš tiešām ir greizsirdīgs.
-Nē, vēl nē.
Izlēmu viņu mazliet pakaitināt.
-"Vēl nē?"
-Mhm.
Man un Eidenam tiešām nekad vairāk nekas nebūs.
-Bet tu gribētu būt ar viņu?
Pēkšņi viņš iejautājās kautko tādu.
-Eiden... tas neattiecas uz tevi, tiešām.
Grasījos jau iet prom, bet viņš pēdējo reizi vēl ierunājās.
-Visu to labāko jums abiem.
Kā tas man tagad jāsaprot?

Yaassss! Vēlviena daļa galā!😵‍💫 Raksti savas domas komentāros! <3

:)

Iespējamais...Hikayelerin yaşadığı yer. Şimdi keşfedin