Iespējamais...

23.

Pamāju Izabellai ar galvu un viņa smagi nopūtās.
-Labi, nedomāsim par viņu, braucam mājās?
Ierunājos. Tifanija un Izabella piekrita un mēs devāmies ārā no veikala.
-Varbūt es varu palikt pie tevis?
Ierunājās Izabella.
-Protams! Keilabs noteikti arī priecāsies.
Ar viltīgu smaidu pasmaidīju draudzeni.
-Tu esi jukusi...
Klusi noteica Iza.
-Es arī tevi mīlu!
Smiedamies teicu un iekāpu mašīnā. Braucot mājās domāju par rītdienu, cik ļoti es tur negribēju braukt. Zinu, ka atkal izplūdīšu asarās un noraudāšu visu atlikušo dienu. Nepamanot piebraucām pie mājas. Izņēmām iepirkšanās maisus un devāmies iekšā.
-Mēs uz manu istabu.
Teicu Tifanijai un uzskrējām augšā. Ieskrējām istabā un pirmais ko es pamaniju bija logs. Tas bija salabots. Abas ar Izabellu ielecām gultā.
-Klausies...
Ierunājās Iza.
-Leo ir noķerts?
Jautāja meitene. Paskatījos uz viņu ar nopietnu skatienu.
-Piedod...
-Nē, viss kārtībā... viņš nav noķerts.
Ierunājos un paskatījos uz draudzeni.
-Fuck! Tas idiots tev var kautko izdarīt.
Izabella uztraukusies teica.
-Nē, man ir Eidens.
Domājot par Eidenu smaidīju.
-Esmu tik priecīga, ka jūs esat kopā!
Pasmaidīju meitenei.
-Ko daram?
Pēc kāda brītiņa jautāju.
-Ejam lejā?
-Ok.
Piekritu un mēs devāmies lejā. Kāpjot lejā, varēja saklausīt, ka dzīvojamajā istabā kāds strīdas. Saskatījos ar Izabellu un abas iegājām istabā. Es redzēju to ko negribēju redzēt.
-Amber.
Ierunājās Viljams. Mans tēvs, cilvēks kuru es uz šīs pasaules ienīstu viss vairāk un galvenais viņam blakus atradās viņa jaunā draudzene ar kuru viņš piekrāpa manu māti.
-Ko pie velna tu šeit dari?
Jautāju un tad paskatījos uz Keilabu, viņš izskatījās tik dusmīgs.
-Es atbraucu uz savas meitas bērēm.
Lepni viņš noteica.
-Savas meitas? Tu mūs pameti un tagad pēkšņi izdomā atbraukt?
Es skaļā tonī teicu un skatījos viņam acīs, man pār vaigu notecēja karsta asara.
-Tava māte bija tā kas mani patrieca.
Mierīgi viņš teica.
-Jā, jo tu viņu krāpi ar šo prostitūtu!
Nobrēcos un paskatījos uz blondīni kas viņam stāvēja blakus, viņa tiešām izskatījās pēc lētas ielenes.
-Es atvainojos meitenīt?
Teica blondīne un dzirdēju augstpapēžu kurpju dauzīšanos pret zemi, kas liecināja, ka viņa tuvojas man.
-Tu kautko nesaprati? Man šķiet es skaidri izteicos.
Teicu blondīnei un tad jau tēvs sāka iejaukties.
-Amber, nav smuki tā runāt! Tūlīt pat atvainojies!
Ko viņš no sevis ir iedomājies? Es un atvainoties tai ielenei? Nekad!
-Par ko man viņai būtu jāatvainojās?!
Brēcu.
-Amber!
Iesaucās Viljams un skatījās uz mani ar dusmīgu skatienu.
-TU MAN NEESI NEKAS, LAI MAN MĀCĪTU KĀ PAREIZI BŪTU JĀDZĪVO, SAPRATI? TU NEESI NEKAS!!!!
Raudot bļāvu un uzskrēju augšā uz savu istabu, jutu, ka kāds man seko, bet es neapsājos un vienkārši ieskrēju istabā un aizcirtu durvis. Es skaļi raudāju.
-Amber...
Durvis atvērās un istabā ienāca Keilabs.
-Es viņu mēģināju dabūt prom, bet viņš negāja.
Teica brālis un apsēdās man blakus gultā.
-Kāpēc? Kāpēc viņam bija jāatbrauc? Es viņu tā ienīstu....
Slaukot asaras ar džempera piedurkni teicu.
-Es zinu, es zinu...
Klusi un mierīgi noteica Keilabs un apskāva mani ciešā apskāvienā.
-Labi es iešu, man piezvanīt Eidenam?
Jautāja brālis.
-Nē...
Noteicu un viņš paskatījās uz mani ar vienu no viņa uztraukošajiem skatieniem. Keilabs izgāja no istabas un es apgūlos gultā un raudāju. Telefons, kas bija manā kabatā novibrēja. Kāds man bija atsūtījis ziņu.
-Tūlīt būšu :)
Ziņu sūtīja Eidens, īstenībā es tagad vēlos atrasties viena.

Eidena skatapunks
Aizsūtīju Amberai ziņu un steidzos uz mašīnu. Iekāpu, iedarbinājo to un uzsāku ceļu. Paskatījos telefona ekrānā un Keilabs man zvanīja.
-Yooo!
Iesaucos.
-Vecīt klausies,
Viņš izsklausījās nopietni.
-Kaut kas noticis?
Jautāju.
-Tēvs atbrauca un nu tu jau zini, ka Amberai viņš šausmīgi riebjas, viņi mazliet salecās, nu īstenība riktīgi un nu viņa tagad ir savā istabā un raud, maybe tu vari atbraukt pie viņas?
Teica Keilabs un es uzreiz paliku dusmīgs, dēļ tā kretīna Ambera tagad raud.
-Jau braucu.
Noteicu un nometu telefonu. Sāku braukt ātrāk un pēc kādām desmit minūtēm biju pie mājas. Ieskrēju iekšā un pirmais ko es ieraudzīju bija Viljams.
-Eiden, prieks tevi redzēt!
Smaidot teica un pie manis pienāca tas kretīns.
-Jā abpusēji!
Nobļāvos un uzskrēju augšā. Lēnām attaisīju istabas durvis.

Amberas skatapunkts
Dzirdēju kā kāds lēnām attaisa istabas durvis un ienāk iekšā.
-Lai kas tu būtu ej prom...
Aizgriezos uz otru pusi, lai neredzētu kas ienāca iekšā.
-Man iet prom?
Izskanēja kāda ļoti pievilcīga balss kura piederēja Eidenam.
-Eiden?
Es nedroši pagriezos uz otru pusi un ieraudzījusi puisi izlecu no gultas un pieskrēju pie viņa klāt un stipri apķēru viņu, viņš mani stipri piespieda sev klāt.
-Viljams atbrauca...
Raudot teicu.
-Es zinu...
Noteica Eidens. Bet kā gan viņš varēja zināt?
-Kā tu zini?
Jautāju Eidenam un paskatījos uz viņu.
-Keilabs piezvanīja un pateica.
Teica Eidens un pieliecās man klāt un noskūpstīja. Tas skūpsts kļuva tik ļoti kaislīgs, atbildēju Eidenam ar to pašu. Eidens lēnām sāka stūmt mani uz gultu un apguldināja tajā un viņš tagad man atradās virsū.
-Tu piederi man...tikai un vienīgi man...
Ar savu zemo balsi kura izsklausījās tik sasodīti seksīgi teica Eidens. Eidens skūpstīja manu kaklu, sajūta bija tik laba. Tagad viņš pievērsās manām lūpām un tik kaislīgi mani skūpstīja. Jutu kā viņa rokas aizbrauc pie mana krekla apakšas un viņš to novelk nost. Eidens paskatās uz mani ar tādu skatienu "Tu esi gatava?", es pamāju viņam ar galvu un ļāvos notiekošajam.
Gulēju blakus Eidenam un spēlējos ar viņa matiem.
-Es tevi tik ļoti mīlu...
Teica Eidens un skatījās man acīs. Viņa vārdi izklausījās pateisi.
-Es tevi arī mīlu.
Pieliecos un noskūpstīju viņu. Es tik ļoti mīlu šo puisi, viņš iedvesa manā dzīvē gaismu.

Kā patika šī daļa?? Nenotika mazliet par ātru tas viens notikums??😬😬💖 Raksti savas domas commentos un neaizmirsti uzspiest ☆!💗LOVE YALL😘