Iespējamais...

33.

Pabeidzu zvanu un pievērsos skatam pa logu. Manas kājas trīcēja no trakās skriešanas. Nopūtos. Līdz mājām vēl ir kādas piecpadsmit minūtes jābrauc.
-Tu paliksi pie manis?
Jautāju un paskatījos uz Leu. Meitene pakratīja galvu atbildot ar "jā". Paskatījos uz Eidenu un viņš cieši vēroja ceļu, Keilabs tā pat. Nepamanot pagāja tās piecpadsmit minūtes. Iebraucām mājas pagalmā un Andreas jau bija atbraucis. Lēnām izkāpu no mašīnas un puisis jau ierāva mani savā apskāvienā.
-Tev viss kārtībā?
Jautāja Andreas. Pamāju ar galvu. Beidzis mani apskaut viņš piegāja pie Leas un viņi kautko sarunājās. Redzēju kā Eidens uz viņu skatās ar greizsirdīgu skatienu. Ak tad Eidens ir greizsirdīgs? Cik mīļi. Neko nesakot iegāju mājā un uzreiz devos uz virtuvi. Paņēmu glāzi un iepildiju tajā ūdeni, padzēros un tad ar rokām atspiedos pret leti. Jutu kādas stipras rokas apvijamies ap manu vidukli. Sabijos un tad pagriezos, lai redzētu kurš tas bija. Nu protams, ka Eidens.
-Ko tu dari?
Jautāju puisim, kura rokas joprojām atradās uz mana vidukļa un mūsu ķermeņi bija cieši kopā. Viņš neatbildēja, vienkārši skatījās manā sejā. Man šis patika, bet zinu, ka ir par ātru un nezinu vai spētu viņam piedot.
-Eiden?
Jautāju jau dusmīgākā tonī.
-Es nevēlos būt tava kārtējā spēlīte, kura tev ātri apnīk.
Teicu ar asarām acīs un mēģināju izlauzties no viņa apvītajām rokām ap mani, bet nu nesanāca.
-Amber, tu man neesi nekāda spēlīte.
Teica Eidens. Man šitie vārdi neizklausījās kautkā ticami.
-Tad kāpēc pārgulēji ar Izabellu?
Jau sāku bļaut. Viņš atlaida mani un atkāpās, tad vēroja mani.
-Amber, viss kārtībā?
Jautāja Andreas, kas stāvēja atspiedies pret durvīm.
-Mamma nav mācījusi neklausīties svešās sarunās?
Dusmīgi teica Eidens un paskatījās un Andreasu un tad uz mani. Nu šis jau ir par daudz. Piegāju viņam klāt un stipri iepļaukāju viņa seju.
-Nekad vairs netuvojies man.
Noteicu un Eidens uzreiz paskatījās uz mani ar tik dusmīgu skatienu, ka man šķiet ja es būtu puisis viņš mani nosistu.
-Tu nopietni domā, ka esi labāka par citām? Ja tā domā, tad tu stipri maldies. Nesaprotu ko es tevī vispār atradu...
Pēdējos vārdus pateiktdams man uzreiz acīs sariesās asaras. Miglaini redzēju tikai to kā viņš izsoļo no virtuves. Šitie vārdi tiešām bija stipri un uzdeva pa manu vārgo vietu. Saļimu turpat uz virtuves grīdas un sāku histēriski raudāt. Piespiedu savus ceļus stipri pie sevis klāt un uzliku galvu uz tiem. Andreas pienāca pie manis un apsēdās man blakus.
-Bišk pa stipru priekš tevis?
Jautāja Andreas. Tie vārdi tiešām bija priekš manis pa stipru, jo man neviens nekad neko tādu vēl nebija teicis. Tagad jau esmu parasta sešpadsmit gadus veca meitene ar salauztu sirdi. Pēc šiem vārdiem es sapratu, ka biju tiešām Eidena spēlīte un nožēloju to, ka viņš bija tas kam es atdevu savu nevainību. Tie viņa trīs vārdi "es tevi mīlu" bija teikti tikai tāpēc, lai varētu mani ātrāk ievilkt gultā un redz tas viņam izdevās, bet nu man šim kautkā ir jātiek pāri, vismaz jāmēģina. Noslaucīju asaras un paskatījos uz Andreasu.
-Un ko es viņā atradu?
Šņukstot jautāju Andreas novērsa skatienu no zemes, lai pasaktītos uz mani, bet tad atkal pievērsās zemei, jo viņš nevarēja rast atbildi uz manu jautājumu. Īstenība es pati arī nevarēju. Kāpēc man tieši bija jāiemīlas tajā meiteņu mīlulī? Es nekad neiedomājos, ka Izabella bija uz kautko tādu spējīga, bet cik liels prieks man ir tas, ka viņa ir prom. Virtuvē ar klusiem soļiem iesoļoja Lea un Keilabs, viņu skatieni uzreiz tika pievērsi mums.
-Kas notika?
Jautāja Lea un pieskrēja pie manis uzlikdama savu roku man uz pleca.
-Eidens?
Jautāja Keilabs.
-Totālākais kretīns.
Teica Andreas un piecēlās. Keilabs nobolīja acis un izgāja no virtuves, man pat šķiet no mājas.
-Labi, man nu jābrauc, bet tu Lea paliksi pie viņas?
Teica Andreas kasot pakausi. Lea pamāja ar galvu un pievērsās man.
-Labi, bet tu Amber turies.
Teica Andreas un viegli iesita man pa plecu. Pasmaidīju un noskatījos kā Andreas aiziet.
-Nāc, ejam.
Teica Lea un palīdzēja man piecelties, viņa aizveda mani uz manu istabu un iesēdināja gultā.
-Ko viņš tev pateica?
Jautāja draudzene.
-Nu to, ka es neesmu labāka par citām un viņš nesaprot ko viņš manī vispār atrada.
Teicu šņukstot.
-Bļāviens...un viss dēļ tās Izabellas.
Teica Lea un nemierīgi staigāja pa istabu. Viņai kautkas bija padomā.
-Es zinu... un es vēl viņu uzskatīju par īstu draudzeni.
Noteicu un ar muguru iekritu gultā.
-VISS! Tev viņš vienkārši jaizsmirst.
Teica Lea un apsēdās gultā. Pagriezu galvu pret viņu.
-Bet kā lai es viņu aizmirstu?
Teicu.
-Nu es nezinu...vienkārši nedomā par viņu.
Teica Lea mazliet iesmejoties.
-Jā, viegli teikts.
Teicu un pati mazliet iesmējos.
-Ughh...kaut vienkārši būtu tāda opcija kā izdzēst atmiņas, vienkārši visas sliktās, sāpīgās atmiņas izdzēst.
Nopūtās meitene un apgūlās man blakus.
-Piekrītu...
Nopūtos un teicu.
-Bet kā būtu ar to, ka mēs aizietu uz tavu virtuvi un uztasītu kautko ēst, jo im starving.
Iesaucās meitene. Es iesmējos un piekritu. Nogājām lejā virtuvē. Redzēju, ka pie galda sēž Vijams un Tifanija. Nobolīju acis, bet negribēju neko teikt, jo strīdēties es pašlaik nevēlos.
-Kas viņi ir?
Jautāja Lea kas man stāvēja blakus kamēr no ledusskapja ņēmu ārā nepieciešamās lietas salātu pagatavošanai.
-Mana mīļā omīte un mans mīļais tēvs.
Sarkastiski noteicu un paskatījos uz viņu pusi.
-Amber, es vēlējos pateikt to, ka Viljams kādu laiku padzīvos pie jums.
Teica Tifanija. Ko viņa pateica? Manuprāt viņa šeit mav nekas, lai kautko noteiktu, jo māja tagad pieder Keilabam un viņam šeit ir noteikšana.
-Nu noteikti kāda brīva vieta mums atradīsies,
Iesāku.
-Pagrabā.
Noteicu un aizgriezos atpakaļ un sāku griezt tomātus. Lea stāvēja man blakus un klusi smējās.
-Kāpēc tu esi tik ļauna pret savu tēvu?
Jautāja Tifanija.
-Manu tēvu? Tu viņu sauc par manu tēvu? Viņš man nav nekāds tēvs! Vai skaidrs?
Nobrēcos un tas nazis kas man atradās rokās, es labprāt to mestu uz Vijamsa pusi.

YASSS ŠĪ DAĻA IR GARĀKA! IM PROUD OF MYSELF! NOTEIKTI ATKAL IZSAKI DAVAS DOMAS COMMENTOS UN UZSPIED ☆! LOVE YALL 💋💘

:)