Iespējamais...

46.

-Jā, es iešu ar tevi uz izlaidumu.
Smaidot un acīs skatīdamās noteicu Andreasam. Puiša sejā uzreiz parādījās mazs smaids, kas lika man vēl plašāk pasmaidīt. Man patīk Andreas, nu protams ne tā, bet kā draugs viņš vienkārši ir lielisks un tāpat arī Lea.
-Lieliski.
Klusi noteica Andreas un aizgāja atpakaļ pie saviem jauniegūtajiem draugiem. Es skatījos kā viņš aiziet un laikam biju mazliet aizdomājusies, jo Lea klusi jau smējās pie sevis.
-Kas?
Jautāju draudzenei kura jau skaļāk tagad smējās.
-Jūs tiešām būtu ideāls pāris.
Teica Lea. Vai tā būtu? Es pat Andreasu tā īsti neesmu iepazinusi, bet jau zinu to, ka viņam ir laba sirds un tas ir pats galvenais.
-Es tevi ienīstu.
Smiedamies noteicu Leai un jutu kā mani vaigi paliek karstāki.
-Un tu pat sarksti.
Teica Lea. Es pieliku rokas sejai priekšā, jo es tiešām jutu, ka esmu sarkana. Pa gaiteni jau varēja dzirdēt tuvojamies direktores skaļo augstpapēžu kurpju skaņu.
-Labrīt dārgie skolēni,
Ierunājās direktore ar savu annoying balsi, tā man tiešām liekas kaitinoša. Paskatījos uz Leu un viņa uz mani. Izskatījās, ka viņai arī direktore īsti nepatīk.
-Dodamies iekšā zālē un skatamies kur katram ir norādīta vieta.
Varēja jau dzirdēt pārējo klases meiteņu čīkstēšanu, ka nevarēs visas bariņā sēdēt kopā. Nē nu no shit, šis ir eksāmens ko jūs gaidijāt. Lēnām virzijāmies iekšā zālē un meklējām vietu kur katram ir jāsēž. Aizgāju uz klases priekšu un meklēju savu vietu. Katra skolēna vārds bija uzrakstīts uz papīra plāksnes ar lieliem drukātiem burtiem un tas bija pielīmēts pie galda augšējā stūra. Damn nu kur ir mans vārds? Riebjas jau meklēt. Virzījos uz pašas zāles aizmuguri, jo priekšā nekur nav. AMBERA. Nu tad beidzot es atradu. Mana vieta bija pašā aizmugrē, paldies Dievam. Iekārtojos krēslā un izdomāju paskatīties kur ir Leas un Andreasa vieta. Lea sēž pašā pirmajā rindā un Andreas... Pārmetu acis pāri visām priekšējām rindām, bet viņa tur nav.
-Sveiki.
Pēkšņi kāds man pie labās puses sāna ierunājās, es pat mazliet noraustījos. Tas bija Andreas.
-Tur ir tava vieta?
Jautāju puisim. Andreas noplēsa no galda pielīmēto lapiņu uz kuras atrodas skolēnu vārdi un to viņš pavērsa uz manu pusi un nu jā, tā ir viņa vieta. Pasmaidīju viņam un no kabatas izņēmu rakstām lietas. Manī iekšā ir tāda patīkama sajūta tikai nezinu dēļ kā. Varbūt tas ir patīkams uztraukums dēļ eksāmeniem? Bet kādēļ, lai tas būtu patīkams? Ai nu vienalga. Direktore paspēja jau no visiem savākt mobilos telefonus un arī izdalīja eksāmena lapas. Mums ir abas daļas kopā gan testa, gan praktiskā un kopā tur ir man šķiet kādas četras lapas.
-Jums ir apaļas divas stundas laika.
Teica direktore. Tikai divas stundas? Ahh nu labi.
-Sākam!
Nobrēcās direktore un uzņēma laiku.
-Lai veicas.
Čukstēja Andreas.
-Tev arī.
Mēģināju kautkā to klusi pateikt. Labi viss, Amber saņemies un nokārto to fucking eksāmenu.

Pēc divām stundām
-Viss! Laiks biedzies, nododam lapas!
Jau atkal nobrēcās direktore un visi uzreiz devās nodot lapas. Nu kopumā nebija nemaz tik grūti. Nodevu lapu un soļoju ārā no zāles. Lea un Andreas mani jau gaidīja ārpusē.
-Nu, kā tev?
Jautāja Andreas.
-Nebija tik traki un kā jums?
Jautāju draugiem.
-Diezgan labi.
Atbildēja Lea.
-Nu jā, itkā ok.
Teica Andreas. Tad jau cerams, ka būs labi rezultāti.
-Un ko tagad?
Jautāja Lea. Man noteikti vienai mājās būs garlaicīgi un varbūt viņi varētu pie manis?
-Jūs droši varat pie manis, jo man vienai būs garlaicīgi.
Ierosināju ideju un Lea ar Andreasu saskatījās.
-Tu tiec?
Jautāja Lea Andreasam.
-Nu jā.
Atbildēja Andreas.
-Nu labi, tad laižam pie tevis.
Teica Lea un es pasmaidīju viņiem abiem. Devāmies ārā no skolas, jo šodien nenotiek nekādas stundas, protams. Stāvvietā stāvēja novietots melnais Andreasa BMW E90, ahhh tas ir tik skaists. Yes man ļoti patīk mašīnas. Varbūt man beidzot būtu tāda jāiegādājas? Nu labi pirmais jau tiesības un tad mašīna, bet, ja es pirktu kādu mašīnu tad tas noteikti būtu BMW E36. Dievinu. Iekāpām auto un uzsākām braukt. Apmēram pēc kādām divdesmit minūtēm atradāmies jau pie manas mājas. Eidens ir šeit, jo viņa auto ir novietos blakus Keilaba. Nice. Ak pareizi es tak eju uz izlaidumu ar Andreasu, hmmm nu Eidenam tas noteikti nepatiks, bet man ir galīgi vienalga. Izkāpām no mašīnas un devāmies iekšā mājā. Šeit kautkas patīkami smaržoja. Devāmies uz virtuves pusi un nu protams Viljams atkal gatavoja.
-Esmu mājās.
Noteicu un visi apsēdāmies pie galda.
-Amber! Nu? Kā veicās eksāmenos?
Jautāja Viljams. Viņš izskatījās laimīgs mani ieraugot.
-Nebija nemaz tik traki.
Īsi atbildēju. Tā patīkamā smarža nāca no virtuves, jo Viljams kautko gatavo. Atcerējos par Leu un Andreasu.
-Šie ir mani draugi, Lea un Andreas.
Iepazīstināju viņus.
-Prieks iepazīties.
Smaidot noteica Lea.
-Man tā pat.
Pieklājīgi atbildēja Viljams un Andreasam viņš paspieda roku nu kā jau vīrieši.
-Vai esiet izsalkuši?
Jautāja Viljams. Jā un pat ļoti.
-Īstenībā esam gan.
Teica Andreas. Pasmaidīju uz viņu un viņš uz mani.
-Labi, tūlīt!
Teica Viljams un laikam lika mums ēdienu uz šķīvjiem. Pēc neilga laiciņa viņš mums pasniedza ceptu lasi ar tagliatalle makaroniem un tomātu mērci un vēl arī pesto mērci. Šis bija mans mīļākais ēdiens kad biju maza.
-Paldies!
Visi reizē noteicām. Viljams pasmaidīja un izsoļoja no virtuves atstājot mūs vienus. Mēs klusumā vienkārši izbaudījā gardo ēdienu, bet to klusumu ar savu skaļo runāšano izbojāja Keilabs un Eidens, kas tikko ienāca virtuvē. Velns.

Wasssup! Esmu atgriezusies ar jaunu daļu! Beidzot! ❤️ Parādījās motivācija un nu laikam atsākšu likt daļas <3 Spied zvaigznīti un iekomentē kā patika!😘

:)