Iespējamais...

21.

Teica Eidens un pasmaidīja man un izgāja no virtuves. Stāvēju tur smaidot, jo kā gan man ir paveicies. Mazgāju traukus un domāju par to, ka manā dzīvē tagad ir notikusi kaut viena laba lieta, cerams, ka es Eidenam arī daudz nozīmēju. Nomazgāju traukus un saliku tos skapītī un devos augšā. Kāpjot augšā gandrīz nokritu, jo manas acis bija palikušas smagas. Kāpjot pa trepēm paskatījos cik ir pulkstenis, tas rādīja dažas minūtes pāri desmitiem. Uzkāpu augšā un biju jau gaitenī, iedomāju ieiet pie Tifanijas. Klusi atvēru durvis un biju jau iekšā.
-Tu guli?
Jautāju omei, kas bija apgūlusies gultā, neko nevarēju redzēt, jo istabā nebija gaismas.
-Nē...
Atbildēja ome. Aizgāju pie viņas gultas un jautāju.
-Kad Keilabs būs?
-Teica, ka rīt.
Miegaini noteica ome.
-Labi es iešu, ar labu nakti!
Klusām iesaucos.
-Ar labu nakti Amber.
Ome atbildēja un es izgāju no istabas. Pēkšņi atcerējos, ka man būs jāiet pie Eidena, jo manas istabas logs vēl nav salabots, bet brālis solijā, ka rīt atbrauks kautkādi cilvēki kas salabos. Lai nu tā būtu. Nodomāju un iegāju Eidena istabā, istabā bija ieslēgta gaisma, bet Eidens jau bija aizmidzis. Viņš izskatījās tik mīlīgi. Piegāju pie gultas un apsēdos tajā un vēroju puisi.
-Tu tur sēdēsi, vai arī nāksi man blakus?
Miegaini noteica Eidens, nezināju, ka viņš neguļ, jo izskatījās tieši pretēji. Pasmaidīju un apgūlos viņam blakus. Eidens pievilka mani sev ļoti cieši klāt. Es gulēju ar muguru pret viņu un jutu kā viņš pūš savu silto elpu man uz kakla.
-Es tevi mīlu...
Diezgan nesaprotami noteica Eidens, bet es sapratu ko viņš teica. Vai viņš tikko pateica, ka mīl mani? Tas noteikti bija no tā vīna. Domājot aizmigu.

Rīts
Piecēlos no modinātāja, kas skanēja Eidena telefonā. Izslēdzu to un paskatījos uz pulksteni, tas rādīja 5:25. Nobolīju acis un iekritu atpakaļ gultā, paskatījos uz Eidenu un viņš bija piecēlies.
-Kāpēc tev ir uzlikts modinātājs tik agri?
Noteicu.
-Nav ne jausmas, bet labrīt...
Smaidot noteica Eidens un noskūpstīja mani.
-Labrīt.
Pielīdu tuvāk pie puiša un ieelpoju viņa jauko smaržu. Tā bija dievīga. Pēkšņi atcerējos par to ko viņš vakar man pateica un izdomāju viņam pajautāt.
-Runājot par vakardienu...
Ierunājos, velns, es jau tagad nožēloju, ka izdomāju viņam paprasīt.
-Kas?
Eidens pagriezās pret mani un jautāja.
-Tu...ummm... atceries ko tu vakar teici?
Kautrīgi paskatījos uz puisi un viņš man pasmaidīja.
-Jā, atceros.
Man jau likās, ka viņš vispār neatbildēs. Paskatījos uz viņu ar izbrīnītu skatienu.
-Amber, ar tevi es jūtos citādi, es nezinu kā, bet tu mani esi izmainījusi uz labo pusi.
Eidens skatoties man acīs teica. Akdievs! Man tas lika justies īpašai. Pieliecos pie puiša un noskūpstīju viņu.
-Tāpēc es tevi mīlu...
Eidens caur skūpstiem teica.
-Es tevi arī mīlu.
Noteicu, jo mani vārdi pateišām ir īsti. Es mīlu Eidenu. Paskatījos uz puisi un viņš pasmaidīja ar plašu smaidu. Mēs nogulējām apskāvušies un runājot par dzīvi kādas divas stundas.
-Keilabs šodien būs mājās.
Noteicu.
- Un mēs viņam teiksim?
Jautāja Eidens kas spēlējās ar maniem matiem.
-Man šķiet, ka jā.
Paskatījos uz puisi un noteicu. Viņš man atbildēja ar skūpstu.
-Iesim lejā?
Jautāju. 
-Nē paliekam.
Teica Eidens un ciešāk apķēra mani ar savām stiprajām rokām. Mēģināju no tām izlīst, bet man nesanāca.
-Eiden!
Iesaucos un paskatījos uz Eidenu kas smējās.
-Nelaidīšu.
Teica Eidens smiedamies.
-Lūdzu?
Ar kucēna actiņām jautāju.
-Un kas man par to būs?
Smaidot Eidens jautāja.
-Šis.
Pieliecos pie puiša un noskūpstīju viņu.
-Ar to nepietiks.
Teica Eidens un mani noskūpstīja. Jutu kā viņa rokas atlaiž mani. Atrāvos no puiša un smiedamies izskrēju no istabas. Ieskrēju savā istabā un aizslēdzu durvis. Pagāja kādas pāris sekundes un kāds mēģināja tās attaisīt. Es sāku smieties.
-Gaidīšu tevi lejā.
Izdzirdēju kādu balsi un tā piederēja Eidenam. Iesmējos un iegāju savā vannas istabā, jo izdomāju ieiet dušā. Novilku drēbes un iekāpu dušā. Nomazgājos un ietinu sevi dvielī un izgāju no vannas istabas. Piegāju pie skapja. Hmm ko lai šodien velk? Nodomāju pie sevis. Tam noteikti ir jābūt kam ērtam. Sāku rakņāties pa skapi un no tā izņēmu oversized Champion baltu kreklu un melnus nike legingus un arī jaunu apakšveļu. Man patīk ģērbties lielākās drēbēs, jo tajās es jūtos brīvi un ērti. Saģērbos un izžāvēju matus, izlēmu tos atstāt vaļā. Apsēdos gultā un kājās uzvilku baltas nike zeķes. Piegāju pie galdiņa un paņēmu telefonu. Izgāju no istabas un kāpu lejā pa trepēm. No virtuves dzirdēju izdzirdēju brāļa balsi. Ieskrēju virtuvē un paskatījos uz brāli.
-Keilab!
Iespiedzos un pieskrēju pie viņa un samīļoju viņu.
-Tā bija tikai viena diena!
Noteica Keilabs un uzsmaidīja man.
-Un es?
Smiedamies isaucās Eidens kas sēdēja uz letes un ēda ābolu. Piegāju pie viņa un apskāvu viņu. Paliku stāvot pie Eidena, uzliku rokas uz viņa ceļiem un pagriezos pret Keilabu, kas mūs vēroja. Atkal paskatījos uz Eidenu.
-Tagad?
Klusi jautāja Eidens. Pamāju ar galvu un Eidens sāka runāt.
-Keilab, es un Ambera...
-Jūs esat kopā?
Jautāja Keilabs un paskatījās uz mani, man ir bail no tā ko viņš tagad teiks. Pamāju ar galvu un paskatījos uz Eidenu kas cieši skatījās uz Keilabu.
-Ja tu viņai salauzīsi sirdi Eiden, kautvai tu esi mans labākais draugs, tu to nožēlosi.
Nopietnā balsī teica Keilabs un vēroja Eidenu.
-Apsolu, ka nesalauzīšu.
Eidens paskatījās uz mani un piespieda mani sev klāt. Keilabs tikai pasmaidīja.
-Vispār šodien atbrauks Lūkass.
Ar riebumu sejā noteica Keilabs.
-Kas ir Lūkass?
Jautāja Eidens un paskatījās uz Keilabu.
-Viņš ir totālākais idiots, nevienam viņš nepatīk, bet viņš ir...bija Olīvijas labākais draugs.
Teica Keilabs un apsēdās krēslā, un iezvanījās durvju zvans.
-Kā vilku piemin, tā vilks klāt.
Nobolot acis teica Keilabs un aizgāja atvērt durvis. Paskatījos uz Eidenu un viņš uz mani.
-Neuztraucies, es būšu ar tevi.
Smaidot teica Eidens un pieliecās man klāt un noskūpstīja mani. Keilabs ieveda virtuvē puisi, viņam bija zilas acis un blondi, gari mati, kas krita pāri viņa acīm un viņš bija diezgan garš.
-Sveiki visiem!
Ierunājās Lūkass. Nobolīju acis un paskatījos uz Eidenu kas aizdomīgi skatijās uz viņu. Eidens vēljoprojām sēdēja uz letes un es stāvēju starp viņa kājām un biju uzlikusi savas rokas uz viņa ceļiem un viņš savas man uz vidukļa. Keilabs paskatījās uz mani un es uz viņu.
-Un šeit ir mana Ambera...
Teica zilacainas puisis un jau nāca uz mani pusi un var teikt jau gribēja mani apskaut, bet tad Eidens ierunājās.
-Čalīt, viņa ir mana, nepieskaries viņai.
Dusmīgā balsī noteica Eidens un es pasmaidīju.
-Nezināju, ka tev tagad ir puisis.
Teica Lūkass. Nobolīju acis un paskatījos uz Keilabu, viņš izskatījās tik dusmīgs, ka bija gatavs viņu turpat piekaut.
-Kur ir Tifanija?
Pēkšņi iejautājos un paskatījos uz Keilabu.
-Pilsētā, ar draudznēm.
Noteica Keilabs.
-Tam čalim neizskatās, ka viņam būtu četrpadsmit.
Čukstus man teica Eidens.
-Viņam ir sešpadsmit.
Paskatījos uz Eidenu un noteicu, varēja redzēt, ka viņš arī paliek uzvilktāks.

Nu šī daļa jau ir nedaudz garāka!😄 Kā jums patika? Kā domājat, kas notiks tālāk?🤔 Ieraksti commentos savas domas un idejas!😉💖