Iespējamais...

38

Aizgāju atpakaļ pie sava sola un apsēdos tajā. Lea jau arī bija nodevusi savu testa lapu uzreiz pēc manīm. Nu man šķiet, ka man jābūt sekmīgam.

-Kā tu domā cik tev būs?

Jautāju draudznei. Viņa uzreiz paskatījās uz mani un es uz viņu.

-Domāju, ka jābūt labam vērtējumam, jo tie uzdevumi bija viegli un kā tev?

Noteica Lea čukstus, jo citi vēl rakstīja uz savām lapām.

-Itkā jau jābūt labam, jo tie uzdevumi patiešām bija viegli.

Klusi čukstus teicu draudznei. Viņa man pamāja ar galvu un es pēc tam paskatījos uz Andreasu un viņš man uzsmaidīja, es tā pat. Noskanēja skaļais skolas zvans un mēs abas ar Leu piecēlāmies un devāmies ārā no klases. Lēnām soļojām līdz nākamajam kabinetam.

-Rīt pie tevis? Nu, lai pamācītos priekš eksāmena.

ierunājaās Lea. Man šī idea liekas sakarīga, jo vismaz mēs varēsim abas sēdēt manā istabā un tad man arī nebūs jāredz Eidens, kurš gandrīz katru dienu atrodas manā un Keilaba māja. Nē nu protams, ka man patīk viņu redzēt, bet man sāp, sāp viņu redzēt dēļ tā ko viņs izdarīja. Izabella bija mana labākā draudzene tajā laikā, bet kā viņa varēja...

-Amber, tu šeit?

Jautāja Lea un priekšā manai sejai vicināja savas plaukstas.

-Ak piedod, es aizdomājos.

Noteicu draudznei. Nopietni es tik ilgi domāju?

-Tad rīt pie tevis?

Pārjautāja Lea.

-Jā protams un kā ar Andreasu?

Jāutāju Leai. Šaubos, ka Andreas tiks, jo noteikti pavadīs laiku ar saviem čomiem.

-Nu mēs viņam varam pēc pusdienām pajautāt, bet nu es nezinu ko viņš atbildētu, jo ganjau ies ārā ar draugiem, bet mēģināt varam.

Teica Lea un apstājās pie ķīmijas kabineta, jo laikam mums tur notiek nākošā stunda. Es ceru, ka Andreas tiktu, jo man patīk ar viņu pavadīt laiku.

-Jā...mēģināts nav zaudēts.

Klusi noteicu, bet Lea to noteikti dzirdēja. Atvērām kabineta durvis vaļā un iesoļojām pa tām. Pirmais ko es ieraudzīju, bija ķīmijas skolotājs. Viņš ir diezgan jauks, bet daudziem viņš nepatīk, nezinu kāpēc.

-Sveikas meitenes!

Ar plašu smaidu sejā iesaucās skolotājs un tas mums ar Leu lika pasmaidīt.

-Labrīt!

Abas reizē iesaucāmies un devāmies uz klases aizmuguri apsēsties. Mēs tagad, katru stundu tagad sēžam kopā, jo nu tā vienkārši mēs daram. Esmu tik priecīga, ka sadraudzējos ar Leu un Andreasu, vismaz man šķiet, ka viņi ir īsti draugi. Klasē saradās jau daudzi skolnieki un tad jau noskanēja tas tracinošais skolas zvans.  

Pusdienlaiks

Abas ar Leu soļojām uz skolas kafejnīcu, lai nopirktu ledus kafiju un sviesmaizi, paldies dievam, ka skolā pardod tieši ledus kafiju, jo citas man vispār negaršo, tās man liekas prastas. Nostājāmies rindās beigās. Priekšā mums bija kautkādi trīs cilvēki, pa brīnumu tik maz. Parasti katru dienu kafejnīca ir pārpildīta. Lea jau bija nopirkusi savu parasto melno kafiju un sviestmaizi. Nostājos letei priekšā un biju gatava pasūtīt.

-Sveiki, man lūdzu vienu ledus kafiju un parasto sviestmaizi.

Teicu pārdevējai un pasmaidīju, lai izskatītos pieklājīgāk.

-Jā, tūlīt! Kopā būs 4 dolāri!

Teica kasiere. Pasmaidīju un izņēmu no maka nepieciešamo naudas summu un pasniedzu to viņai. Pēc kāda maza brītiņa viņa man atnesa manu pasūtīto un tad jau mēs ar Leu devāmies ārā no kafejnīcas.

-Kur mēs iesim?

Jautāju Leai un padzēros savu kafiju. Tā garšoja tik labi.

-Uz tā loga? Tur vismaz ir klusums.

Teica draudzne un es viņai piekrītoši pamāju ar galvu. Soļojām pa diezgan pilnajiem skolas gaiteņiem, līdz nonācām pie mūsu iecienītās pusdienošanas vietas. Apsēdos vienā malā un Lea otrā, nu tas sanāk pretī man. Uzliku kājas uz palodzes un piestūmu tās tuvu sev klāt. Somu nometu zemē, lai tā netraucētu. Paņēmu savu sviestmaizi un atbrīvoju to no tās plēves un iekodos tajā. Itkā jau negaršoja slikti, bet tur kautkā trūka.

-Nu pastāsti man kautko.

Pēkšņi ierunājās Lea, jo man šķiet viņa gribēja aizpildīt šo klusumu, kas bija starp mums.

-Ko man tev pastāstīt?

Jautāju draudznei.

-Vienlaga ko.

Teica Lea.

-Man tev nav ko stāstīt, jo mana dzīve ir tik sasodīti garlaicīga.

Viss ko es pateicu bija tasinība, jo mana dzīve patiešām ir ļoti garlaicīga, tajā vispār nenotiek nekas intresants.

-Nu labi...bet had tev ir vispār dzimšanas diena?

Jautāja Lea. Velns, es vispār aizmirsu par savu dzimšanas dienu, ka tā ļoti strauji tuvojas.

-Pirmais jūnijs. Tev?

Jautāju draudznei, jo es vēlējos uzzināt kas ir viņai.

-Tieši pēc izlaiduma, man ir septītajā jūlijā.

Teica Lea un sāka ēst savu sviestmaizi.

-Nu vismaz mums abām ir vasarā un kad ir Andreasam?

Jautāju un iekodos sviestmaizē.

-Arī vasarā, desmitajā jūnijā.

Teica Lea un mazliet iesmējās.

-Nu tad mums visiem trijiem ir vasarā.

Teicu un arī mazliet iesmējos. Biju jau izdzērusi pusi savas ledus kafijas, bet vairāk man iekšā nelīda, sviestmaizi arī biju apēdusi.

-Gribi? Es vienkārši negribu to mest arā, jo man vairs nelien iekšā.

Teicu un pasniedzu caurspīdīgo plastmasas glāzīti Leai.

-Nu labi.

Teica Lea un paņēma manu kafiju. Nolecām no palodzes un sākām iet uz nākošo stundu. Thanks god, ka šī mums ir pēdējā, jo citu stundu skolotājiem bija jābrauc uz kautkādiem kursiem. Tagad mums ir matemātika. Igājām kabinetā, bet tur neviena nebija izņemot Andresu un vēl kautkādus klasesbiedrus. Manas acis sastapās ar Andreasa un viņš uzreiz pasmaidīja un nu es protams arī. Viņam arī bija tumšas, spīdīgas acis, bet tās nemirdzēja tā kā Eidenam. Piegājušas pie vieniem no aizmugures soliem, mēs apsēdāmies tajā. Andreas kautko ļoti skaļi sarunājās ar citiem puišiem, bet veina puiša uzmanība mani piesastīja, nu vispār precīzāk, tas ko viņš pateica.

-Ar nākošo gadu mūsu skolā arī sāks mācīties ''Rice University'' pirmkursnieki.

Tā ir Eidena universitāte un viņš ir pirmkursnieks. Es steidzami paskatījos uz Leu un viņa uz mani, viņa zināja kurā skolā mācas Eidens, jo es viņai biju izstāstījusi. Šīm ir jābūt tikai kautkādām baumām, vaine?

Labdien! Es esmu atgriezusies ar jaunu daļu!💖 Nu tad izsaki savas domas un uzspied zvaigznīti!💘

:)