Iespējamais...

42.

Tie bija mani pēdējie vārdi un tad viņš izsoļoja no mājas uz visiem laikiem.

-Amber! Amber!

Dzirdēju kādu skaļu balsi saucam manu vārdu. Lēnām atvēru acis un Lea skatījās uz mani ar nopietnu sejas izteiksmi un izskatījās noraizējusies. Tagad jau es sajutu viņas plaukstas uz maniem pleciem. Es centos viņai kautko pateikt, bet es nevarēju. Tikko aptvēru to, ka es šausmīgi trīcu. Kas notiek?

-Akdievs!

Diezgan skaļi nobrecās Lea un turpināja purināt mani. Es jutu tikai to, ka es šausmīgi trīcu un man sāk trūkt gaisa. Lea turpināja mani purināt, bet es nesaprotu kāpēc. Kas ar mani notiek? Un tagad jau es sevī sajutu pēkšņu uztraukumu, tāds kāds parasti ir panikas lēkmēs. Ak nē, vai man tagad ir panikas lēkme? Sāku elsot vēl straujāk, jo man gaisa sāka trūkt vēl stiprāk.

-K...as no...tiek...

Smagi elsojot mēģināju katko pateikt Leai. Viņa jau tagad pilnīgi raudāja. Zinu, ka panikas lēkmes man bija pēc Viljamsa aiziešanas un diezgan bieži. Tagad man atmiņā saradās visas tās atmiņas gan labās, gan sliktās.

-Tēti neaizej!

Es saķēru savu galvu un skaļi brēcu. Prātā man stāvēja tieši tas skats, kad viņš ar savu blondīni ieziet no mājas. Es varēju paelpot, bet tagad tās atmiņas mocīja mani... Dzirdēju kā aizcērtas istabas durvis, jo Lea pa tām izskrēja.

-Tēti neaizej...

Eidena skatapunkts

Atvēru Keilaba mājas durvis un iesoļoju tajā iekšā, bet uzreiz ieejot tajā, mani māca nelāga sajūta. Laikam mazāk jādzer... Kautvai šodien vēl nepaspēju.

-Keilab!

Nobrēcos pa visu māju, lai draugs izdzirdētu, bet nekādas atbildes. Nu nopietni? Nobolīju acis un kāpu jau augšā pa kāpnēm kuras ved uz otro stāvu. Nez Ambera ir šeit? Pēkšņi man prātā ieleca viņa. Tieši viņa. Meitene kura man ļoti patika un es visu kā jau vienmēr sačakarēju. Domājot par viņu kāds ciets ķermenis manī ietriecās.

-Skaties kur...

Iesāku teikt, bet tā bija Lea, Amberas jaunā draudzene. Viņa izskatījās ļoti noskrējusies, jo šausmīgi skaļi elsoja. Labi, varētu jau ko citu padomāt, bet to es labāk paturēšu pie sevis.

-Paldies Dievam...

Elsojot viņa noteica, es pat knapi sapratu ko viņa teica. Vai viņai kautko no manis vajadzēja?

-Kas?

Jautāju meitenei, kas uz mani cītīgi skatījās, tā itkā būtu manī samīlējusies līdz ausīm.

-Amberai...viņai sākās panikas lēkme...

Noteica Lea. Amberai panikas lēkme? Cik vien ātri varēju, es uzskrēju augšā un ieskrēju viņas istabā. Viņa sēdēja gultā saķērusi savu galvu un raudāja.

-Tēti neaizej...

Viņa kautko murmināja pie sevis.

-Amber.

Es pieskrēju pie gultas un apsēdos tajā. Viņas skaistā seja tika pagriezta uz manu pusi. Velns, viņa ir tik skaista.

-Eiden?

Ar trīcošu balsi vāji noteica Ambera. Ko man tagad darīt? Es ierāpos pie viņas gultā dziļāk un ievilku viņu savā klēpī un apskāvienā.

Amberas skatapunkts

Eidens mani iesēdināja savā klēpī un cieši apskāva. Es vēljoprojām šaucmīgi trīcēju, bet tad, kad man nāsīs iesitās viņa smarža, es sāku atcerēties visas labās atmiņas ar Eidenu. Nezinu kā man tas izdevās, bet es pamazām sāku nomierināties. Es trīcēju mazāk un viss sliktais pazuda no mana prāta kad es sāku domāt par viņu. Asaras bira man pār vaigiem un tecēja uz Eidena džempera. Ar savu maigo roku, viņš man glaudīja muguru. Kā man šis trūka... Es jau biju nomierinājusies pa visam, bet es vēljoprojām atrados viņa apskāvienos un man šķiet, ka viņš mani tik drīz netaisījās laist vaļa un es arī labprāt paliktu viņa siltajā apskāvienā.

-Kas notika?

Pēc laba laiciņa viņš beidzot ierunājās. Izdzirdod Eidena balsi, pār manu ķermeni pārskrēja patīkamas tirpas.

-Viljamss... es atcerējos to kā viņš mūs pameta un tad man pēkšņi sākās panikas lēkme. Tāda man nav bijusi kopš trīspadsmit gadiem.

Noteicu. Eidens neko neatbildēja un vienkārši turpināja glaudīt manu muguru.

-Braucam.

Noteica Eidens. Es labi sapratu ko viņš teica, bet ko, kāpēc?

-Ko?

Es jautāju viņam un ieskatījos viņa sejā. Eidenam uz sejas bija mazs smaids, kautvai tas bija mazs, to tomēr bija patīkami redzēt. Uzreiz kā es ieskatījos viņa sejā, es sastapos ar viņa brūnajām acīm. Uz pāris sekundēm mēs skatījāmies viens otram acīs, bet es novērsos.

-Braucam, es tevi aizvedīšu uz vienu vietu.

Noteica Eidens. Vai viņš mani aicina kautkur ar viņu braukt? Vai man vispār piekrist? Zināju, ka šī nav tā pati labākā ideja braukt ar viņu kautkur, bet es to vēlējos.

-Kurš teica, ka es piekrītu?

Uzdevu viņam jautājumu kauvai īstenībā es ar viņu varētu tagat pat aizbraukt uz otru pasaules malu. Jā, jā zinu, es biju apsolījusies nekad nerunāt ar viņu un nedarīt neko kopīgu, bet kurš gan spētu atteikt Eidenam, vaine?

-Es nejautāju, tā kā gaidu tevi mašīnā.

īsi atbildēja Eidens un nocēla mani no sava klēpja atstājot sēdus gultā. Viņš pats piegāja pie istabas durvīm un grasījās iet prom, bet pirms ejot prom, viņš pagriezās uz manu pusi un uzsmaidīja man plašu smaidu un uzreiz pēc tā viņš izsoļoja no manas istabas atstājot mani sēžam gultā. OHH BOYYY, visas manas stiprās jūtas sāka atgriezties, kauvai tās nekad nebija pazudušas.

Heyyyy! Jauna daļa klāt!🥰 Vēlos pateikt visiem maniem dārgajiem lasītājiem lielu PALDIES!💋PALDIES, ka nospiežat zvaigznīti un ierakstat kautko komentāros😭💖 Un mums jau kopā ir 1,2k skatījumi, diezgan daudz ne?💗 Šai daļai arī uzspied zvaigznīti un ieraksti komentāros kā tev patika!💗 ARLABUNAKTI!!!😴😘

:)