Iespējamais...

14.

Keilabs piecēlās un devās uz otro stāvu bet mēs ar Eidenu palikām lejā. Sākām kopt māju.
-Pie jums kāds ciemos brauks?
Jautāja Eidens.
-Jā, Tifanija.
Atbildēju. Galvenais bija apslaucīt mēbeļu virsmas un salasīt to kas ir izmētāts un nu arī kautko vēl nomazgāt. Eidens slaucīja lielo TV kas atradās dzīvojamajā istabā, nezinu kāpēc, bet tas man lika iesmieties.
-Kas?
Jautāja Eidens.
-Tev šis darbs piestāv.
Smiedsmies noteicu.
-Ak tiešām?
Teica Eidens un nāca uz manu pusi ar slapju drēbes gabalu rokās.
-Ok, nevajag ja?
Noteicu un skrēju uz virtuvi, bet Eidens bija ātrāks un saķēra mani. Viņa stiprās rokas apvijās ap manu vidukli un viņš pievilka mani sev klāt, tātad es biju ar muguru pret puisi.
-Kā tev patīk šis?
Eidens noteica un slapjo lupatu man ielika aiz krāgas, tā bija auksta un ļoti slapja. Es iespiedzos un atrāvos no puiša.
-Eiden!!!
Nobrēcos un izvilku lupatu, Eidens stāvēja man priekšā un histēriski rēca.
-Mhm...ļoti smieklīgi un kā tev patīk šis!
Slapjā drēbe kas atradās manās rokās tagad jau lidoja uz Eidena pusi, bet viņš paspēja no tās izvairīties.
-Paspīdēja tev...
Noteicu un sakrustoju rokas virs krūtīm. Eidens tikai smējās.
-Labi mums jāatgriežas pie darba.
Teicu.
-Tu pabeidz ar dzīvojamo istabu, es iešu uz virtuvi.
Nokomandēju un Eidens pakratīja galvu. Devos uz virtuvi, bet tad atcerējos, ka man krekls ir slapjš un mainīju virzienu uz kāpnēm, kas ved uz augšstāvu. Iegāju istabā un devos pie skapja. Izvilku no tā melnu hūdīju un uzvilku to. Devos jau pa durvīm ārā, bet tad pēkšņi pa manu istabas logu ielidoja akmenis un izsita logu ar skaļu stiklu šķindēšanu. Es diezgan skaļi iespiedzos un pa durvīm nekavējoties ieskrēja Keilabs un tad arī Eidens.
-Kas notika?!
Satraucies jautāja Eidens.
-Es nezinu...tas akmenis vienkārši ielidoja...
Satraukusies atbildēju un tad jau sāku raudāt, pa šo laiku esmu kļuvusi ļoti emocionāla.
-Amber, nomierinies.
Teica Eidens un pievilka sev mani klāt. Keilabs piegāja pie izsistā loga un uz zemes atrada to akmeni. Izskatījās ka ap to ir aptīta kautkāda zīmīte. Keilabs pacēla akmeni un apskatījās to, tur tiešām bija kautkāda zīmīte. Keilabs lēnām atvēra to zīmīti un ar nopietnu skatienu paskatījās uz Eidenu, kas bija cieši apķēris mani.
-Kas?
Ar nopietnu balsi Eidens jautāja.
-Leo...
Eidens strauji atrāvās no manis un pieskrēja pie Keilaba un izrāva zīmīti viņam no rokām. Varēja redzēt ka Eidens paliek dusmīgs un paskatījās uz mani.
-Kas?! Varbūt paskaidrosiet?!
Jautāju.
-Leo...viņš izbēga no tās psiho iestādes.
Teica Keilabs.
-Ko?!
Šokēta jautāju.
-Viņs aizbēga Amber...
Teica Eidens un skatījās uz mani. Es piegāju pie Eidena un izrāvu viņam to zīmi no rokām lai redzētu kas tur rakstīts. "TU PIEDERI MAN!". Tas bija rakstīts tajā nolādētajā zīmē. Raudot iekritu gultā.
-Viņš nekad neliks mani mierā...
Šņukstot teicu.
-Tu neesi drošībā...
Teica Eidens un varēja redzēt ka viņš kautko domā.
-Amber, mēs tev nolīgsim miesassargu.
Ierunājās Keilabs. Nu to gan es negribēju, lai man pakaļ skraida kautkāds cilvēks.
-Nē, nekādā gadijumā...
Piecēlos no gultas un teicu brālim.
-Tikai šādi tu būsi drošībā.
Teica Keilabs.
-Es viņu pasargāšu.
Pēkšņi ierunājās Eidens.
-Ko?
Es jautāju viņam.
-Tu?
Jautāja Keilabs.
-Jā es.
Skatoties uz mani viņš teica.
-Un tu tam piekristu Amber?
Brālis jautāja man. Es paskatījos uz Eidenu un viņš uz mani skatījās ar savu nopietno skatienu. Es negribēju lai Eidens mani pieskata, jo tad viņš visulaiku skraidītu man pakaļ, bet vienā ziņā man patīk atrasties viņam blakus.
-Labi, kaut vai...
Teicu.
-Ok, Eiden tagad tev Ambera ir jāpieskata katru sekundi un minūti, es tev uzticos.
Nopietni teica Keilabs. Tātad sanāk, ka tagad man būs miesassargs nu ne īsti kā miesassargs bet nu kautkas līdzīgs, es nezinu vai man šī doma patīk, es nezinu...
-Jā, protams.
Ierunājās Eidens.
-Un ko mēs darīsim ar to Leo?
Eidens jautāja Keilabam.
-Pagaidām neko, ja viņš vēl vienu reizi kautko izdarīs Amberai...viņam tas slikti beigsies.
Noteica Keilabs un pasmaidīja uz mani.
-Labi, tagad atgriežamies pie darba.
Teica Eidens un izgāja no manas istabas.
-Kāpēc tu man neko ātrāk neteici?
Jautāju Eidenam.
-Jo es negribēju tevi satraukt.
-Vai ir kautkas vēl ko jūs man nestāstat?
Nopietni uzdevu viņam jautājumu, bet viņa sejas izteiksme mainījās.
-Nē...protams, ka nē...
Melojot teica Eidens, jo es vienkārši zināju, ka viņš man tagad melo, es to pilnībā redzēju.
-Tu melo vaine?!
Jau skaļākā balsī sāku ar viņu runāt.
-Nē! Kāpēc lai es melotu?!
Var teikt bļaudams viņš man pateica.
-Eiden, es redzu, ka tu man kautko nestāsti!
Jau bļāvu puisim virsū un piegāju pie viņa tuvāk.
-Nē...
-Kas nē?!
Jautāju.
-Amber, vienkārši beidz...
Turot roku virs galvas viņš man atbildēja.
-Es vienkārši zinu ka tu man kautko nestāsti! Labi eju pie Keilaba, jo noteikti viņš to noslēpumu zin!
Bļāvu virsū puisim un devos uz istabas durvju pusi, bet tad Eidens mani sagrāba aiz rokas.
-Laid!
Bļāvu. Un la durvīm ieskrēja Keilabs.
-Kas pie velna šeit notiek!?
Jautāja Keilabs un Eidens atlaida manu roku.
-Varbūt tu man istāstīsi ko jūs abi no manis slēpjat?!
Bļāvu virsū brālim. Viņš un Eidens saskatījās.
-Keilab, izstāsti viņai.
Nopūstdamies teica Eidens.
-Ko izstāstīt?!
Brēcu viņiem virsū.
-Amber...mammas mašīnas bremzes tika speciāli sabojātas.
Teica Keilabs. Es kādu minūti apdomāju ko viņš teica.
-Kā speciāli sabojātas? Ko tas nozīmē?
Jau raudot vaicāju.
-Kāds to izdarīja ar tīšu prātu.
Teica Eidens. Es sāku histēriski raudāt.
-Un kurš...kurš tas bija?
Jautāju.
-Visticamāk tas Leo.
Teica Eidens.
-Bet mēs vēl skaidri nezinam.
Noteica Eidens.
-Un tu to visu jau zināji un nepateici man?! Kā tu varēji?!!!
Piegāju pie Eidena un raudot bļāvu viņam virsū.
-Amber, es...
Iesāka Eidens.
-Ejiet prom! Abi!
Aizgriežoties no viņiem teicu.
-Amber...
-EJIET!
Bļāvu.
-Eiden ejam.
Teica Keilabs un viņi abi izgāja no manas istabas. Es tam nespēju noticēt, tas nolādētais Leo... Iekritu gultā un raudāju, es jau domāju, ka šī diena būs izdevusies. Izdomāju, ka šo atlikušo dienas daļu pavadīšu savā istabā, man vienalga, ka Tifanija brauc ciemos, tomēr es ļoti gribu viņu redzēt. Kā Eidens varēja man nepateikt, labi Keilabu itkā es varu saprast, bet Eidens... Apskatījos pulkstenī tas jau rādīja 13:50, tātad drīz Tifanija būs klāt, bet lejā es neiešu, jo viņus abus es redzēt negribu. Iekārtojos gultā un izdomāju mazliet pagulēt.