Iespējamais...

18.

Pēc kādām desmit minūtēm bijām piebraukuši pie lielas, vecas, baltas ēkas, tā tomēr bija ļoti skaista. Izkāpām no mašīnas un devāmies uz ēkas pusi.
-Paskat tik!
Tifanija sajūsmināta iesaucās, jo nevarēja nopriecāties par to ko redzēja. Paskatījos uz Eidenu, bet viņš neizskatījās diez ko sajūsmināts, laikam šis ir par garlaicīgu priekš viņa. Iegājuši iekšā pa lielajām koka durvīm, devāmies uz kases pusi.
-Nu šo gan es izmaksāšu!
Teica Tifanija un samaksāja par biļetēm.
-Vai Jums vajadzēs gidu?
Jautāja kasiere.
-Nē paldies.
Pieklājīgi atbildēja ome un devāmies jau uz citu istabu, kur varēja jau saskatīt vairākas gleznas. Iegājām istabā un to rotāja visādas gleznas. Tās bija ļoti skaistas. Katrs izšķīrāmies uz savu pusi un devāmies aplūkot gleznas. Pie baltajām sienām karājās vecas gleznas. Tas man likās ļoti interesanti, jo varēja redzēt, ka katram māksliniekam ir savs zīmēšanas stils, kas pilnībā atšķīrās no citiem. Aplūkojuši vairākas gleznas devāmies nākošajā istabā. Tagad jau šajā istabā bija visādas statujas, tās izskatījās ļoti vecas, bet labi saglabājušās. Pie statujām bija pieliktas cenas, dažas pat maksāja vairākus miljonus. Paskatījos uz Tifaniju un viņa visu appētīja tik cītīgi, kā jau teicu Eidens neizskatījās diez ko ieinteresēts, bet viņš tomēr izlikās ka viņam patīk. Šajā ēkā ir divi stāvi, kas ir paredzēti priekš šī muzeja. Apskatījuši statujas devāmies jau trešajā istabā, tur atradās zīmēšanas piederumi, bet ne tādi kā mūsdienās, bet tādi kas bija vecajos laikos un šis man jau likās daudz interesantāk. Piegāju pie skapja kur atradās seno laiku zīmēšanas otas, jutu ka kāds man no aizmugures pienāk klāt, bet es nelikos ne zinis un turpināju skatīties uz otām.
-Man ir garlaicīgi...
Izdzirdēju Eidena balsi sev ļoti tuvu klāt pie auss, ka pat pilnībā sajutu viņa silto elpu. Es pasmaidīju un pagriezos uz viņa pusi. Mūsu sejas bija apmēram kādus trīs centimetrus viena no otras, es pat varēju saklausīt Eidena kluso elpošanu. Jutu kā mana sirds sāk dauzīties kā negudra. Notika kas tāds ko es gaidīju viss mazāk. Eidens uzspieda savas lūpas uz manām, es tam ļāvos... Beidzis mani skūpstīt viņš skatījās uz mani ar mazu smīnu, nezinu kāpēc es to darīju, bet es viņu noskūpstīju, tagad tas jau bija daudz kaislīgāks. Viņa rokas kas atradās uz mana vidukļa pievilka mani vēl tuvāk klāt. Paldies dievam ka Tifanija bija kautkur pazudusi, jo viņas nebija šajā istabā. Pēkšņi dzirdēju kādus smieklus Eidenam aiz muguras, mēs strauji atrāvāmies viens no otra un paskatījāmies, kas tur bija. Tā bija Tifanija.
-Nu jūs tik mīlīgi kopā!
Mīlīgā balsī noteica Tifanija. Es paskatījos uz Eidenu un viņš uz mani, mēs sasmaidījāmies.
-Iesākto varēsiet pabeigt vēlāk, bet tagad ejam!
Noteica Tifanija. Jutu kā mani vaigi sāk piesarkt, vispār nesapratu kas tagad notika, bet zināju tikai vienu, man tas ļoti patika, es jūtos tik sasodīti labi. Abi ar Eidenu sekojām Tifanijai. Bijām piegājuši pie vecām, tumši brūnām koka trepēm, kas veda uz augšstāvu. Kāpām jau augšā pa tām un trepes diezgam skaļi čīkstēja, kas nebija patīkami. Es nespēju domāt par kautko citu, viss par ko es domāju bija tas skūpsts. Paskatījos uz Eidenu un varēja redzēt to, ka viņš arī kautko cītīgi domā. Uzkāpām pa čīkstošajām trepēm un iegājām pirmajā istabā pa kreisi. Tur atradās pašas slavenākās gleznas, kas pat bija ievietotas tādās, kā stikla kastēs. Ejot no vienas gleznas pie otras jutu kā Eidens skatās uz mani, katru reizi kad paskatījos uz viņu, viņa seju rotāja plašs smaids, tas bija tik skaists. Skatoties uz Eidenu redzēju kā viņš no bikšu kabatas izņem telfonu un sāk to spaidīt. Man uz manu telefonu atnāca ziņa un Eidens uzreiz paskatījās uz mani ar smīnu sejā. Atbloķēju un paskatījos kas to ziņu ir sūtījis, protams tas bija Eidens. Atvēru to ziņu un lasīju.
-Atceries ko teica Tifanija ;)
Paskatījos uz Eidenu ar tādu skatienu "nesapratu", jo es tiešām nezinu par ko viņš runā. Viņš pievērsās savam mobilajam.
-Iesākto varēsiet pabeigt vēlāk...
Tad redz par ko Eidens visu laiku bija domājis. Izlasot ziņu paskatījos uz puisi un viņš tagad jau smaidīja platāk. Tifanija pamanījusi, ka smaidam viens uz otru ierunājās.
-Ejam tālāk?
Novēros no Eidena un paskatījos uz Tifaniju, kas jau smaidīja ar savu mīlīgo smaidu. Pamāju ar galvu un mēs izgājām no istabas.
-Man jau sāk apnikt.
Čukstus teica ome.
-Tad varbūt dodamies?
Ierunājās Eidens.
-Man šķiet ka jā, brauksim mājās un es pagatavošu gardas pusdienas!
Priecīgi iesaucās Tifanija un skrēja jau pa trepēm lejā, mēs ar Eidenu sekojām viņai. Izgājuši no ēkas, gājām uz Eidena mašīnu.
-Man jau likās, ka tur būs kāds Pikaso darbs!
Smiedamies teica ome, mēs ar Eidenu iesmējāmies. Iekāpām mašīnā un devāmies jau prom no pilsētas burzmas. Tifanija visu ceļu runāja par to ko viņa gatavos mums pusdienās, beigās viņa nolēma pagatavot "Tortas", tā ir Meksikāņu tāda kā sviestmaize, bet nu tā ir Meksikāņu gaumē, un īstenībā Tifanija ir dzimusi Meksikā, viņa tur dzīvoja kādus septiņpadsmit dzīves gadus. Tur viņa bija iemācījusies taisīt ēst, jo viņas mamma bija slavena pavāre Meksikā.
-Amber, vai jums mājās vispār ir kāda pārtika?
Ierunājās Tifanija.
-Nu...nekā daudz nums nav.
Atbildēju omei.
-Labi. Eiden, tu mani aizvedīsi uz kādu pārtikas veikalu?
Jautāja Tifanija Eidenam, viņš paskatījās vidējā spogulī un skatīdamies uz Tifaniju teica.
-Protams!
Ome pasmaidīja un mēs pievērsāmies ceļam. Eidens iegriezās kautkādā pārtikas veikalā, kas īstenībā bija diezgan liels. Noparkojām mašīnu un devāmies iekšā veikalā. Ome paņēmusi iepirkšanās ratus taisni devās uz pārtikas ailēm.
-Ņemiet to ko gribat!
Smaidot teica ome. Es pasmaidīju viņai un pievērsos Eidenam.
-Ejam?
Jautāju Eidenam.
-Kur?
Smaidot viņš man jautāja.
-Pēc kautkā ēdama?
Uzdevu viņam tādu kā jautājumu.
-Es jau domāju, ka aicināsi kautkur citur...
Noteica Eidens. Nobolīju acis un paķēru puiša roku un vedu sev līdzi.

Kā patika šī daļa?💗😬 Uzraksti kautko jauku commentos!😘💖